Atklājumi.lv

Noteikts jauns prostatas vēža izplatības marķieris urīnā

Hovarda Hagsa (ASV) Medicīnas institūta pētnieki prostatas vēža slimnieku urīnā atklājuši jaunu bioloģisko marķieri, kas ļauj noteikt vai audzējam ir attīstības tendences.

Žurnāla Nature š.g. 12. februāra numurā aprakstītajos eksperimentos, zinātnieki identificējuši 10 metabolītus, kuru skaits prostatas šūnās pieaug, vēzim progresējot. Pētījumi parādīja, ka viena no noteiktajām vielām, sarkozīns, palīdz audzēja šūnām pārņemt apkārtējos audus.

"Lielākās grūtības prostatas vēža ārstēšanā sagādā audzēja rakstura noteikšana, proti, vai tas ir agresīvs, steidzami operējams jeb labdabīgs un no ķirurģiskās iejaukšanās var atturēties. Parasti, drošs paliek nedrošs, ārsti izvēlas veikt operāciju, daļu pacientu pakļaujot nevajadzīgām sāpēm un iespējamiem sarežģījumiem," portāls telegraph.co.uk citē pētījuma vecāko autoru, Mičiganas universitātes Medicīnas skolas Patoloģijas profesoru dr. Arulu Činaijanu (Chinnaiyan).

Činaijana vadībā zinātnieki novēroja, kā, līdz ar prostatas vēža attīstību, palielinās sarkozīna līmenis gan vēža šūnās, gan urīna paraugos. Šo saistību, viņi uzskata, var izmantot gan neinvazīvai diagnostikai, gan tādu zāļu izgatavošanai, kas, šūnu līmenī, norobežojot sarkozīna pārvietošanās ceļus, aizkavē audzēja izplatību.

Pētījuma ietvaros pirmo reizi tika analizēts vairāk nekā 1000 cilvēka audzējos sastopamu metabolīdu līmenis. Ar masas spektroskopa palīdzību zinātnieki izpētīja 1126 ķīmisku vielu lādiņu izmēru veselos audos, klīniski lokalizēta prostatas vēža audos un metastazējoša prostatas audzēja šūnās. Izdevās atrast 60 metabolīdus, kuri parādās metastāžu skartajās šūnās, bet nav labdabīgo audzēju audos. Tad nodalīja vēl 10 molekulas, kuru daudzums, vēzim progresējot, palielinājās visvairāk.

"Nākošais solis bija metabolīdu grupu analīze, lai noteiktu tos savienojumus, kas vislabāk var kalpot kā biomarķieri vai kļūt par terapeitiskas iedarbības mērķvielām," Činaijans teica. Pētnieki izvēlējās padziļināti izpētīt tieši sarkozīnu, jo tā līmenis vēža slimnieku urīna paraugos bija augsts, turklāt uzrādīja īpaši liela pieauguma tendences metastāžu gadījumos.

Tālākā darba gaitā tika paņemtas laboratorijā izaudzētas prostatas vēža šūnas, kuras pakļāva sarkozīna ietekmei. Ķīmiskās vielas ietekmē labdabīgā audzēja šūnas kļuva ļaundabīgas un sāka iebrukt apkārtējos audos. Savukārt, pārtaucot sarkozīna metabolismu, novēroja pretējo procesu, - bez tā klātbūtnes blakus esošās šūnas vēža izplatību nobloķēja.

"Eksperiments pierādīja," secina Činaijans, "ka sarkozīns ir iesaistīts kādos no vēža šūnu bioloģiskajiem procesiem." Tomēr vēl par agru izteikt tālejošus secinājumus, profesors brīdina. Petri traukos novērotais process vēl jāpierāda eksperimentos ar dzīvniekiem.

Nozīmīgs darba turpinājums būs atlikušo 9 metabolīdu izpēte. "Ticamai agresīvas slimības diagnosticēšanai nav pietiekami ar vienu vielu, vajadzīga plašāka kontrolgrupa," zinātnieks norāda.

Avots:

hhmi.org