Atklājumi.lv

e-žurnāls par zinātni, cilvēku un rītdienas tehnoloģijām

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Kā rodas deja vu?

Tu ieej telpā un pēkšņi pārņem dīvaina sajūta, ka tieši šo konkrēto situāciju jau reiz esi piedzīvojis. Šāda situācija kaut reizi dzīvē ir gadījusies daudziem no mums. Šo neparasto pieredzi dēvē par déjà vu jeb dežavū.

Termins “déjà vu” burtiskā tulkojumā no franču valodas nozīmē “jau redzēts”. Tas raksturo sajūtu, ka šķietami piedzīvo atmiņas par tagadni. Lai gan dežavū ir patiesi mulsinošs fenomens, patiesībā tas nav nekas neparasts - līdzšinējie pētījumi rāda, ka sajūtu kaut reizi mūžā piedzīvojuši 60-80% cilvēku.

Neskatoties uz plašo sastopamību un interesi, ko neparastā sajūta rada cilvēkos, dežavū joprojām ir palicis līdz galam neizprasts.

Dežavū fenomens jau ilgi ir saistījis gan zinātnieku, gan mistiķu uzmanību, un laika gaitā ir izteiktas neskaitāmas versijas par to, kas tad īsti ir šīs “atmiņas no tagadnes”. Mirkļi no jau piemirstiem sapņiem, brīdinājums par mentālām problēmām, atšķirīgs ātrums, ar kādu acis uztver informāciju vai pat atmiņas no iepriekšējās dzīves – versijas ir visdažādākās. Tomēr zinātnieku vidū šobrīd dominē versija, ka dežavū ir atmiņas fenomens.

Soli tuvāk dežavū fenomena izprašanai ir pietuvojušies Teksasas A&M universitātes (ASV) pētnieki, kas jaunā pētījumā pievērsušies jautājumam, kā dežavū mirkļi saistīti ar atmiņu uzkrāšanu smadzenēs.

Pētījuma autori norādījuši, ka dežavū zinātniskajā pētniecībā problēmas sagādā tas, ka pagaidām nav atklāti skaidri identificējami stimuli, kas neparasto pieredzi ierosina. Tomēr līdz šim iegūtie rezultāti mudina domāt, ka atbilde meklējama kaut kur atmiņu uzkrāšanās mehānismos.

“Daudzi agrākie pētījumi pierāda, ka vismaz reizi dzīvē dežavū pieredze bijusi divām trešdaļām cilvēku. Izpratne par to, kā darbojas atmiņu uzkrāšanas mehānismi, varētu mums sniegt svarīgas atbildes par to, kāpēc daži cilvēki dežavū piedzīvo biežāk nekā citi,” norādījusi pētījuma autore Mišela Huka (Michelle Hook) no Teksasas A&M universitātes.

Cilvēkiem ilgtermiņa atmiņas, notikumi un fakti uzkrājas smadzeņu deniņu daivā. Atsevišķas deniņu daivas daļas ir atbildīgas arī par piedzīvotā un pieredzētā atpazīšanu. Īsāk sakot, deniņu daiva ir vieta, kur rodas un uzglabājas atmiņas.

Lai gan pagaidām dežavū saistību ar deniņu daivu un atmiņu uzglabāšanu vēl nevar uzskatīt par pilnībā pierādītu, līdzšinējie pētījumi pieņēmumam, ka starp deniņu daivas darbību un dežavū piedzīvošanas biežumu ir cieša saistība, sniedz diezgan spēcīgus argumentus.

Pētījumam zinātnieki izraudzījās cilvēkus, kuri cieš no deniņu daivas epilepsijas (stāvoklis, kurā nervu šūnu jeb neironu aktivitāte smadzenēs ir traucēta, kas rezultējas krampjainās lēkmēs).

Pētījuma rezultāti liecina, ka dežavū, iespējams, izraisa kļūmes smadzeņu elektrisko impulsu darbībā.

“Klīniskie ziņojumi rāda, ka daudzi deniņu daivas epilepsijas slimnieki bieži vien piedzīvo dežavū īsi pirms lēkmes tuvošanās, gluži kā brīdinājumu,” rezultātus komentējusi Huka.

Rodas jautājums, ja jau dežavū ir saistīts ar problēmām smadzeņu darbībā, kā izskaidrot to, ka sajūtu kaut reizi ir piedzīvojuši arī veseli cilvēki?

Zinātnieki pagaidām to skaidro ar īslaicīgiem traucējumiem smadzeņu darbībā. Neironi, kas atbildīgi par piedzīvotā un sajustā atpazīšanu “kļūdās”, ļaujot smadzenēm sajaukt tagadni ar pagātni. Turklāt citos pētījumos ir pierādīts, ka anormālie elektriskie impulsi, kas veicina epilepsiju, ir sastopami arī veseliem cilvēkiem. Kā piemēru šeit var minēt nekontrolētās muskuļu spazmas, kas parādās, cilvēkam iemiegot.

Dežavū fenomena skaidrojams var būt meklējams arī neironu kļūdainajos ceļos. Mūsu smadzenes nepārtraukti mēģina izveidot pilnu apkārtējās pasaules uztveri, izmantojot ierobežotu piegādāto informāciju. Piemēram, pietiek ar pavisam nelielu sensorās informācijas daudzumu (piemēram, pazīstamu smaržu), lai smadzenes atjaunotu detalizētu atmiņu. Dežavū sajūta varētu būt saistīta ar neatbilstībām šajās smadzeņu atmiņas sistēmās – sensorā informācija “apiet” īstermiņa atmiņu, nonākot pie ilgtermiņa atmiņas, kas, savukārt, var novest pie satraucošās sajūtas, ka mirkli esam piedzīvojuši jau iepriekš.

Smadzeņu vizuālajā sistēmā sensorā informācija pārvietojas caur vairākiem ceļiem, līdz sasniedz smadzeņu garozas centrus, kas ir atbildīgi par atmiņu, uzmanību, uztveri, izpratni, domām, valodu un apziņu. Teorētiski visai informācijai šos centrus būtu jāsasniedz aptuveni vienlaicīgi, taču reizēm informācijas apstrādē kādā no ceļiem rodas problēmas, kas aizkavē informācijas piegādi. Šādā gadījumā smadzenes informāciju saņem kā atsevišķus ziņojumus.

Smadzenes interpretē otro, novēloto ziņojuma versiju kā atsevišķu uztveres pieredzi, radot sajūtu, ka konkrētais notikums ir piedzīvots jau iepriekš (dežavū).
Šis pētījums piedāvā ieskatu zinātnieku šībrīža izpratnē par dežavū. Tomēr, kā norādījuši pētījuma autori, dežavū fenomens un to darbinošie mehānismi joprojām sevī slēpj daudz nezināmā. Zinātnieki cer, ka turpmākajos pētījumos izdosies atrast vēl vairāk pārliecinošu pierādījumu tam, kas rada šīs “atmiņas no tagadnes”.

Avots:

tamhsc.edu

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.