Atklājumi.lv

e-žurnāls par zinātni, cilvēku un rītdienas tehnoloģijām

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Jauns pētījums apstiprina bērnības stresa ietekmi uz smadzeņu attīstību

Zinātnieki jau ilgāku laiku pēta sakarības starp hronisku bērnības stresu, bērnu smadzeņu attīstību un tādām sociāli emocionālām problēmas kā depresiju, mācīšanās grūtībām, kā arī nespēju tikt galā ar stresu. Jauns, žurnāla „Biological Psychiatry” tīmekļa vietnē š.g. 22. maijā publicēts Viskonsinas-Medisonas universitātes (ASV) zinātnieku pētījums tagad sniedz papildu datus, kas gan apstiprina iepriekš iegūto informāciju par svarīgu smadzeņu struktūru anatomisku samazināšanos bērniem, kuri cieš no hroniska stresa, gan arī izvirza pieņēmumu, ka atšķirīgie pētījumu rezultāti, kurus dažādas pētnieku grupas ieguvušas strādājot ar līdzīgām mērķa grupām, varētu būt skaidrojami ar automātisko, smadzeņu mērījumiem izmantoto datorprogrammu neprecizitāti.

Bērnības stresa ietekme uz cilvēku vēlākajos gados

Neliels stresa daudzums bērnībā ir pat veselīgs – tas stimulē mācīšanos, adaptēšanās spējas un attīsta prasmi risināt problēmas. Taču pārāk augsts stresa līmenis var atstāt negatīvu ietekmi uz visu turpmāko mūžu. Pastiprināts stress rada problēmas galvas smadzeņu struktūru attīstībā, kā rezultātā var veidoties dažādas uzvedības un veselības problēmas.

Pētījumā zinātnieki noskaidroja, ka stress, ko bērni izjūt agrā bērnībā, atstāj ietekmi uz smadzeņu daļām, kas atbildīgas par mācīšanos, atmiņu, stresu un emocijām. Šie galvas smadzeņu attīstības traucējumi rada ķēdes reakciju, kuras sekas var būt jūtamas pat brieduma gados – smadzeņu problēmas var atstāt negatīvu ietekmi uz uzvedību, veselību, kā arī radīt problēmas darba dzīvē un pat nākamā dzīvesbiedra izvēlē. Bērnības stress bieži vien ir saistīts ar depresijas risku, nervozitāti, sirdsslimībām.

Atmiņas no agras bērnības cilvēkiem parasti nesaglabājas vai arī saglabājas tikai fragmentāri. Kā norādījis viens no pētījuma vadošajiem autoriem, psiholoģijas profesors Sets Polaks (Seth Pollak): „Mēs īsti nesaprotam visas apkārt notiekošās lietas 2, 3 vai 4 gadu vecumā, tomēr viss, kas ar cilvēku noticis, paliek kopā ar viņu un rada ilgstošu ietekmi pat tad, ja to neapzināmies.”

Galvas smadzenes sliktāk attīstās bērniem, kas aug nelabvēlīgos apstākļos

Lai izprastu stresa ietekmi uz bērnu uzvedību un smadzeņu attīstību, zinātnieki pētījumā iesaistīja 128 bērnus vecumā ap 12 gadiem, kuri jau no agras bērnības bija cietuši no fiziskas vai psiholoģiskas vardarbības, vecāku nolaidības vai nāca no maznodrošinātām ģimenēm.

Ar katru bērnu un viņa aprūpētājiem pētnieki veica plašas pārrunas, kuru laikā ievāca nepieciešamo informāciju par uzvedības problēmām, ikdienas stresa daudzumu un cēloņiem, kā arī citām bērnu psiholoģijas niansēm. Izpētes gaitā tika veikta arī katra bērna smadzeņu attēla uzņemšana, fokusējoties uz smadzeņu daļām, kas atbildīgas par emociju un stresa ģenerēšanu – hipokampu un smadzeņu mandeļveida ķermeni (amigdala). Iegūtos rezultātus salīdzināja ar informāciju par tāda paša vecuma bērniem, kas nāca no vidusmēra ģimenēm un bērnībā nebija cietuši no vardarbības, nevērības vai citiem stresu izraisošiem faktoriem.

Katra bērna hipokampa un smadzeņu mandeļveida ķermeņa tilpumu pētnieki aprēķināja manuāli (mērījumus katrā attēlā veica speciālists). Abas smadzeņu sastāvdaļas ir ļoti mazas, piemēram, mandeļveida ķermenis pieaugušiem cilvēkiem aptuveni arī ir mandeles lielumā, bet bērniem – vēl mazāka, kas būtiski apgrūtināja precīzu mērījumu veikšanu.

Pēc rezultātu apkopošanas kļuva redzams, ka bērniem, kas piedzīvojuši lielu daudzumu jebkura veida stresa, mandeļveida ķermeņa izmērs bija mazāks nekā tiem bērniem, kas auguši labvēlīgos apstākļos. Savukārt hipokamps bija mazāks tiem pētījuma dalībniekiem, kas bērnībā bija cietuši no fiziskas vardarbības vai nāca no maznodrošinātām ģimenēm. Vecāku nevērības radītā stresa sakarība ar hipokampa izmēru netika atklāta.

Savukārt, meklējot kopsakarības starp smadzeņu atšķirībām un intervijās iegūto informāciju, zinātnieki noskaidroja, ka uzvedības problēmas daudz biežāk bija novērojamas bērniem ar mazāku hipokampu un mandeļveida ķermeni. Tas varētu būt saistīts gan ar problēmām smadzeņu attīstībā, gan nelabvēlīgajiem augšanas apstākļiem.

Komentējot iegūtos rezultātus, S.Polaks teica: „Sabiedrībai nepieciešams atgādināt, cik svarīga ir pieredze, ko bērni gūst augšanas procesā. Bērna aprūpētāji ir tie, kuri ar savu rīcību nosaka, par kādu personību viņu atvase izveidosies.” Šajā ziņā ļoti interesanti ir cita, atklajumi.lv iepriekš aplūkota nabadzības izraisītā stresa ietekmes uz bērnu smadzeņu anatomiju pētījuma secinājumi - noskaidrojās, ka tajos gadījumos, kad nabadzīgs vecāks tika novērtēts kā labs audzinātājs, viņa atvasēm retāk novēroja tādas anatomiskas smadzeņu izmaiņas, kādas bija bērniem, kuru vecākiem audzināšana nepadevās (sk. "Laba audzināšana var novērst ar nabadzību saistītus smadzeņu attīstības traucējumus bērniem", atklajumi.lv, 13.12.2013.).

Hipokamps ir smadzeņu struktūra, kas atrodas deniņu daivā, un tā ir atbildīga gan par īstermiņa, gan ilgtermiņa atmiņu, orientēšanos telpā, kā arī par uzvedību. Hipokampa darbības traucējumi var radīt hiperaktivitāti, amnēziju un citas veselības problēmas.

Mandeļveida ķermenis arī atrodas deniņu daivas iekšienē, blakus hipokampam. Tas ietekmē atmiņu, lēmumu pieņemšanas un komunikācijas spējas, kā arī dažādas emocionālās reakcijas.

Manuālie mērījumi precīzāki par automātiskajiem aprēķiniem

Pēc precīzo manuālo mērījumu datu ieguves, pētnieki rezultātus mēģināja pārbaudīt automātiski, izmantojot īpašu programmatūru. Šai gadījumā sakarības starp smadzeņu struktūru lielumu un piedzīvotā bērnības stresa daudzumu nebija redzamas, kas, pēc pētnieku domām, varētu būt skaidrojams ar neprecizitātēm programmatūras darbībā.

Neatbildētie jautājumi nākotnei

Runājot par fizioloģiskajiem mehānismiem, kas izraisa smadzeņu struktūru samazināšanos, zinātnieki norāda, ka šajā ziņā vēl daudz kas nav zināms, taču hipokampa gadījumā liela nozīme ir glikokortikoīdu receptoriem, kas tajā atrodas vairāk nekā citās smadzeņu daļās. Stresa situācijās glikokortikoīdu hormoni izdalās 10 un vairāk reižu lielākā daudzumā, kas nozīmē, ka hroniska stresa stāvoklī to līmenis ir pastāvīgi virs normas. Stresa hormoni hipokampu ietekmē vismaz 3 veidos: samazinot daļas hipokampa neironu uzbudinājuma slieksni, inhibējot jaunu neironu veidošanos par dentate gyrus sauktā hipokampa daļā un izraisot CA3 reģiona piramidālo šūnu dendrītu atrofiju. Hipokampa samazināšanās klīniski ir novērota saistībā traumatisku, ilgstošu stresu, šizofrēniju un smagu depresiju. Tāpat to var novērot Kušinga sindroma gadījumā, kuram ir simptomātisks augsts glikokortikoīdu līmenis asinīs.

Attēls: vastateparksstaff

Avots:

news.wisc.edu
biologicalpsychiatryjournal.com
en.wikipedia.org/wiki/Hippocampus
ncbi.nlm.nih.gov  

Etiķetes:{tortags,982,1}

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.