Atklājumi.lv

e-žurnāls par zinātni, cilvēku un rītdienas tehnoloģijām

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Kā radās, veidojās un attīstījās mūsu Zeme?

Lai top! Lai top! Lai jauna zeme ceļas! /Auseklis./

Zemes attīstības pirmvēsture un senvēsture

Bezgalīgajā Visumā pirms neaptverami daudziem, vismaz pieciem miljardiem gadu, radās jauna zvaigzne – Saule – ar saviem pavadoņiem planētām, kas, dažādā attālumā no Saules, pa dažādām orbītām, riņķoja ap šo jauno zvaigzni, riņķo vēl šodien un turpinās to darīt tik ilgi, cik to būs paredzējusi varenā Radītāja Daba. Trešā planēta no Saules ir mūsu, cilvēku dzimtā planēta Zeme, bet uz tās virsmas atrodas sīka ģeogrāfiska vienība – Latvija. Taču, lai tā kļūtu par vietu, kur var apmesties, dzīvot un darboties cilvēki, bija jāpaiet daudziem ģeoloģiskajiem laikmetiem.

Apmēram pirms 4,6 miljardiem gadu sāka veidoties mūsu planētas ārējais cietais apvalks – zemes garoza. Ar to aizsākās Zemes ģeoloģiskās attīstības vissenākais posms, kuru zinātnieki nosaukuši par arhaja ēru (no grieķu valodas archaios – sens), kas ilga apmēram divus miljardus gadu. Šajā laikā aizsākās Pasaules okeāna attīstība, kā arī izveidojās vissenākās kalnu grēdas, bet tām noārdoties, radās seno kontinentālo platformu kodoli. Mūsdienās vēl pilnīgi neizzinātu procesu rezultātā okeānā radās un attīstījās pirmatnējās primitīvās dzīvības formas.

Arhajam sekoja proterozoja ēra (no grieķu valodas proteros – agrākais + zōē – dzīvība), kuras ilgums arī bijis gandrīz tikpat liels, ap diviem miljardiem gadu. Proterozojā turpinājās dzīvības attīstība, sākās sarežģītāko dzīvības formu dalīšanās dzīvniekos un augos, norisinājās vairākas zemes garozas krokojumu epohas (no grieķu valodas epochē – kāds zināms laika moments; ģeoloģijā – ģeohronoloģiskā iedalījuma vienība). Sākotnēji radās pacelti zemes garozas bloki, kurus atdalīja plašas ielieces, bet ēras beigās sākās seno platformu kodolu konsolidācija (saliedēšanās) senajās platformās. Kontinentālo platformu veidoja kristāliskie un metamorfie ieži, tāpēc to sauc par kristālisko pamatklintāju. Tagadējā Latvijas teritorijā pamatklintājs sasniedzams tikai ar dziļurbumu palīdzību: Vidzemē, Strenču apkaimē, tas atrodas 340 – 350 metru dziļumā, bet Kurzemē – no 1100 metriem Kuldīgā, līdz pat 1923 metriem Latvijas galējos dienvidrietumos[1]. Latvijas pamatklintājs sastāv galvenokārt no gneisiem un granītiem, kā arī ar magnetītu (augstvērtīgu magnētisko dzelzsrūdu) bagātiem kvarcītiem. Pētījumi rāda, ka pamatklintājā varētu atrast arī citu rūdu minerālu sakopojumus, tomēr jāsaka, ka, izmantojot šībrīža tehnoloģijas šo rūdu rūpnieciska ieguve Latvijā praktiski nav iespējama (nebūtu ekonomiski izdevīga) lielā dziļuma un sarežģīto hidroģeoloģisko apstākļu dēļ.

Proterozoja ēras beigu posmā turpinājās senāko kontinentālo platformu paplašināšanās, zemes garozas plātņu horizontālās kustības rezultātā notika plašāku sauszemes masīvu veidošanās.

Zemes attīstības viduslaiki

Zemes attīstības senais posms aptver vairāk kā 0,5 miljardus gadu. Tas aizsākās apmēram pirms 570 miljoniem gadu, kad Zemes vēsturē sākās jauna ēra – paleozojs (no grieķu valodas palaios – sens + zōē – dzīvība), kuru iedala vairākos periodos, no kuriem senākais bija kembrijs. Tad sākās tā sauktais Kaledonijas kalnveidošanās cikls un turpinājās jūras dzīvnieku – bezmugurkaulnieku, kā arī jūras augu attīstība. Kontinentālo platformu saplūšanas rezultātā izveidojās Pangejas lielkontinents, kas paleozoja ēras beigās sāka sašķelties divos – Gondvānas un Laurāzijas lielkontinentos. Gondvānas lielkontinents aptvēra Āfrikas, Indostānas, Arābijas, Austrālijas, Dienvidamerikas un Antarktīdas platformas, bet Laurāzijas lielkontinentu veidoja Ziemeļamerikas, Austrumeiropas, Sibīrijas un Ķīnas senās platformas. Tagadējā Latvijas teritorijā pēc pirmatnējo kalnu noārdīšanās sākās nogulumiežu jeb platformsegas veidošanās: virs kristāliskā pamatklintāja uzkrājās seno jūru nogulumi, kuri turpmākajos gadu miljonos pārveidojās par nogulumiežiem–smilšakmeņiem, kaļķakmeņiem, dolomītiem, ģipšakmeņiem, māliem un citiem.

Proterozoja beigās un paleozoja ēras kembrija perioda sākumā lielā tagadējās Latvijas teritorijas daļā pastāvēja sauszemes apstākļi, tikai Austrumlatviju – aptuveni tagadējo Latgales novadu, kā arī daļu no Lietuvas un Igaunijas teritorijas, klājusi samērā sekla jūra, kas gan atkāpusies, gan no jauna pārklājusi Latvijas austrumdaļu. Kembrija senākā posma beigās, paceļoties zemes garozai, visa Latvijas teritorija no jauna kļuva par sauszemi, līdz atkal notika jūras uzvirzīšanās (transgresija), šoreiz no rietumiem, pārklājot Rietumlatviju, kā arī Lietuvas rietumdaļu un Igaunijas ziemeļus. Transgresijai turpinoties, ūdens pārklāja arī Austrumlatviju. Kembrija perioda ilgums bija ap 65 miljoniem gadu, un tā beigu posmā zemes garoza pacēlās tik augstu, ka tagadējā Latvijas teritorijā uz ilgāku laiku iestājās sauszemes apstākļi. Ņemot vērā, ka senās jūras, kas periodiski pārklāja mūsu zemi, bija samērā seklas, kā arī to flora un fauna (augu un dzīvnieku valsts) vēl bija samērā primitīva, noguluma iežu slāņu biezums ir tikai no 17 līdz 264 metriem[2]. Šie ieži sastopami vienīgi dziļurbumos un tos veido īpatnēji, zaļganpelēki smilšakmeņi un zaļganpelēks vai brūnganpelēks māls. Ar tiem ir saistīti arī minerālūdeņi un, vēl pilnībā neizpētītas, naftas iegulas Kuldīgas rajona Adzes apkaimē un Dienvidkurzemei piegulošajā Baltijas jūras akvatorijā.

Nākošais paleozoja ēras periods – ordoviks – sākās apmēram pirms 500 miljoniem gadu. Šajā periodā, kura ilgums bija ap 70 miljoniem gadu, uz Zemes parādījās pirmie sauszemes dzīvnieki – bezmugurkaulnieki, kā arī augi. Notika ziemeļpuslodes kontinentālo platformu tuvināšanās un saplūšana, kā arī zemes garozas iegrimšana un līdz ar to – jūru uzvirzīšanās, kas, līdz ar zemes garozas svārstībām, periodiski mijās ar atplūdiem. Tagadējo Latvijas teritoriju šajā ģeoloģiskajā periodā galvenokārt klāja jūras ūdeņi, kas pletās līdz pat Somijai un Baltkrievijai. Tās dziļums bija samērā neliels, tomēr, ņemot vērā jūras augu un dzīvnieku attīstību, kā arī to, ka ūdeņi gandrīz nepārtraukti pārklāja šo reģionu, nogulumu slāņi bija daudzkārt lielāki, nekā kembrijā, un to biezums sasniedz no 37 līdz 250 metriem[3]. Ordovika nogulumi ir konstatēti urbumos visā Latvijas teritorijā un atrodas no 190 līdz 1500 metru dziļumā[4], un sastāv no dolomīta, kaļķakmens un smilšakmens, kā arī satur minerālūdeni.

Ordovika beigu posmā sākās pakāpeniska zemes garozas celšanās. Nākošajā, silūra periodā, kas ilga ap 30 miljoniem gadu, jūrās sāka veidoties pirmie mugurkaulnieki – zivis. Šajā periodā jūra no Latvijas teritorijas uz neilgu laiku atkāpās, tomēr drīz vien sekoja atkal jauni uzplūdi, atstājot Latvijas ģeoloģiskajā vēsturē aptuveni tādas pašas pēdas, kā ordoviks, vienīgi nogulumu slāņu biezums ir lielāks un svārstās no 150 līdz 500 metriem (Jūrkalnē 634 m), bet to dziļums – no 161,5 līdz 949,5 metriem[5], tādēļ arī tie ir sasniedzami tikai dziļurbumos.

Devona periodā, kas sekoja silūram, pilnīgi izveidojās jau iepriekšminētais Laurāzijas senais lielkontinents, kuru no Gondvāna lielkontinenta atdalīja Tētisa jūra, kurā ietilpa daļa arī no tagadējās Vidusjūras. Šajā periodā vairāki ūdens iemītnieki nonāca uz sauszemes, tādējādi radās abinieki, kā arī sporaugi. Devona sākumā Latvijas teritorijā jūra sedza tikai daļu Ziemeļkurzemes, bet perioda vidusdaļā samērā sekli ūdeņi pārklāja arī visu pārējo Latvijas teritoriju un tai kaimiņos esošos reģionus. Šajā jūrā no tagadējās Skandināvijas un Somijas, kur tajā laikā bija sauszeme, tika ieskalots ļoti liels daudzums smilšu un māla. Jūras nogulumos ir saglabājušies gliemežu, galvkāju, koraļļu, dažādu aļģu un citu organismu, to starpā seno bārkšspuru zivju un bruņuzivju atliekas. Devona periods, kura ilgums tiek rēķināts ap 50 miljoniem gadu, Latvijas teritorijā atstājis visbiezāko nogulumiežu slāni, kas šeit ir vidēji 500 metrus biezs, bet vietām sasniedz 900 metrus. 

Tajā bez dolomīta sastopama smilts, māls, ģipsis, dolomītmerģeļi, smilšakmeņi, kaļķakmeņi, kā arī fosforītu konkrēcijas (dažādu formu minerālu veidojumi nogulumiežos, kuri pēc sastāva atšķiras no tos aptverošajiem iežiem). Dziļākie devona slāņi satur arī minerālūdeni. Devona periodā izveidojušies ieži Latvijas teritorijā daudzās vietās ir pieejami saimnieciskai izmantošanai, jo zemienēs tie atrodas samērā nelielā dziļumā un vietām, galvenokārt mūsdienu upju, piemēram Gaujas, Amatas, Daugavas, Ventas, Abavas, Lielupes, kā arī seno jūras krastu vietās un mūsdienu Rīgas līča stāvajos krastos redzami devona iežu, pamatā smilšakmens, kā arī dolomīta atsegumi, pēc kuriem var izsekot šo iežu veidošanās vēsturei, bez tam – iežu atsegumi veido vienreizēji krāšņas ainavas. Interesanti atzīmēt, ka devona periodā tagadējo Latvijas teritoriju šķērsojis Zemes ekvators[6].

Devona beigās jūra atkāpās, pārklājot vairs tikai nelielas platības Kurzemē un Rietumlietuvā, reizēm kļūstot pavisam sekla un brīžiem pat izžūstot. Apmēram pirms 360 miljoniem gadu sākās karbona periods, kura ilgumu aplēš ap 70 miljoniem gadu. Šajā periodā turpinājās sporaugu attīstība un uz zemes izveidojās milzīgu paparžu un kosu meži. Turpinājās arī abinieku attīstība, radās pirmie rāpuļi. Šajā laikā veidojās jaunas platformas – Viduseiropas, Skitijas, Rietumsibīrijas, Turānas un citas. Latvijas teritorijas rietumdaļā iestiepās samērā šaurs jūras līcis, vairākkārt paplašinoties un atkal sašaurinoties. Līcī nogulsnējās pārsvarā upju smilšu nogulas, kā arī jūras dzīvnieku un augu atliekas, tādēļ karbona perioda pamatiežus veido galvenokārt smilšakmens, dolomīts, māls un merģelis. Karbona slāņu biezums ir vidēji ap 80 metriem[7], un tie sastopami lielākoties Latvijas dienvidaustrumos.

Paleozoja ēras noslēguma periodā – permā, kas sākās aptuveni pirms 285 miljoniem gadu, turpinājās jau karbona periodā sākusies zemes garozas celšanās, kā rezultātā jūra no Baltijas reģiona atkāpās, ilgu laiku jauni nogulumi neuzkrājās, bet esošie daļēji tika noārdīti, un mūsu zemē izveidojās sauss klimats ar tuksnešainu ainavu. Perioda vidusdaļā atkal sākās jūras uzvirzīšanās no dienvidrietumiem, skarot galvenokārt Dienvidkurzemes teritoriju. Jūras iemītnieku – dažādo gliemju, zivju un koraļļu atliekas izveidoja kaļķakmens slāņus, seno koraļļu rifu ielokos veidojās ģipsis. Perioda beigās jūra izzuda, atstājot aiz sevis dūņainus, sasāļotus purvājus, līdz beidzot no jauna izveidojās tuksnešains apvidus.

Paleozojam sekoja mezozoja ēra (grieķu valodā mesos – vidējais + zōē – dzīvība), kas, aptuveni pirms 245 miljoniem gadu, aizsākās ar triasa periodu, kura laikā, apmēram 35 miljonus gadu, jūras ūdeņi sedza galvenokārt Dienvidkurzemi, atstājot aiz sevis ap 74 metru biezu māla un smilšakmens slāni[8]. Perioda beigās visā Baltijas zemju reģionā atkal sāka valdīt kontinentāli apstākļi. Šajā laikā līdz šim dominējošos sporaugus sāka aizstāt kailsēkļi, kuru veidošanās sākās jau perma periodā, sāka izzust senie rāpuļi, parādījās pirmie zaurveidīgie dzīvnieki.

Triasam sekoja juras periods, kura laikā kārtējo reizi jūra pārklāja Dienvidkurzemi. Juras periodu, kas ilga ap 64 miljoniem gadu, mēdz dēvēt arī par dinozauru laikmetu, jo tad gan uz sauszemes, gan jūrās dominēja visdažādākie milzu zauri, gaisa telpu iekaroja lidojošas ķirzakas (pterodaktili), sākās putnu veidošanās, bet augu valstī aizvien vairāk dominēja kailsēkļi. Latvijas teritorijas dienvidrietumu daļā juras periods atstāja ap 26 metru biezu nogulumiežu slāni, kas sastāv no kvarca smilts, māla, kaļķakmens un smilšakmens. Kā piemiņa no senā dinozauru laikmeta, nogulumos pie Zaņas upītes (Saldus rajonā) atrasts peldošā pliozaura zobs[9].

Perioda beigās jūras ūdeņi atkal atkāpās un nākošajā, krīta periodā, kas ilga ap 80 miljoniem gadu, Latvijas teritorija pārsvarā bija sauszeme un ūdeņi, kas pārklāja tagadējo Lietuvas teritoriju, tikai reizēm sasniedzot Latvijas dienviddaļu, neatstājot nekādas būtiskas pēdas, toties Dienvidaustrumlietuvā uzkrājās kaļķainas nogulsnes, no kurām laika gaitā izveidojās rakstāmā krīta slāņi, bet no organiskajām atliekām – nelielas brūnogļu iegulas. Šajā periodā izzuda milzu zauri un citi mezozoja ēras rāpuļi, sāka parādīties zīdītāji, attīstīties putni, bet augu valstī sāka parādīties segsēkļi. Turpinoties kontinentālo platformu kustībai un zemes garozas svārstībām, veidojās mūsdienu okeānu un iekškontinentālo jūru ieplakas.

Apmēram pirms 65–68 miljoniem gadu sākās jaunākā Zemes attīstības ēra – kainozojs (no grieķu valodas kainos – jauns + zōē – dzīvība). Tās senāko periodu sauc par paleogēnu (no grieķu valodas palaios – sens + genos – izcelsme), un tā laikā uz Zemes plaši izplatījās zīdītāji, augu valstī pārsvaru guva segsēkļi. Kontinenti, jūras un okeāni aizvien vairāk ieguva mūsdienu kontūras, tomēr vispārējā ģeogrāfiskā ainava vēl nebūt nebija tāda, kā mūsdienās. Jūras ūdeņi sedza lielāko daļu Viduseiropas zemju, Dienvidlietuvu un Baltkrieviju, savukārt Skandināviju un lielāko daļu Baltijas teritorijas aizņēma sauszeme.

Paleogēna perioda otrajā pusē, apmēram pirms 42 miljoniem gadu, atsevišķos reģionos, arī mūsdienu Skandināvijas teritorijā, izveidojās audzes ar īpatnējiem skujkokiem, kurus mēs mēdzam dēvēt par “dzintara priedēm”. Šie koki lielā daudzumā izdalīja sveķus, kas sakrājās uz zemes, savukārt upju ūdeņi tos skaloja uz jūras piekrasti. Vairāku miljonu gadu laikā sveķu sanesas uzkrājās senās jūras nogulumos, pārakmeņojās un kļuva par vērtīgo minerālu dzintaru – mūsdienu Baltijas jūras dārgakmeni. Vislielākās dzintara iegulas sastopamas tagadējā Krievijai piederošajā Kaļiņingradas apgabalā, mazākā mērā to sastop Lietuvas un Latvijas rietumu piekrastē. Dzintaram Baltijas tautu vēsturē bija ievērojama saimnieciska, kā arī estētiska nozīme.

Paleogēnam sekoja neogēna (no grieķu valodas neos – jauns + genos – izcelsme) periods, kas sākās apmēram pirms 24 miljoniem gadu un ilga ap 22 miljonus gadu. Izveidojās tagadējie kontinenti un okeāni, radās augstākās augu un dzīvnieku formas, to skaitā – primāti jeb pērtiķveidīgie, no kuriem, savukārt, izdalījās hominīdu (cilvēkveidīgo pērtiķu) atzars. Neogēna beigās sāka veidoties un attīstīties cilvēks.

Zemes attīstības jaunāko laiku vēsture

Kainozoja ēras pēdējais periods – kvartārs – jau skaitās Zemes ģeoloģiskās vēstures tagadne. Par tā sākumu mūsdienu zinātniekiem vēl nav kopēja viedokļa. Pieņem, ka tas varētu būt sācies pirms 1,7 – 1,8 miljoniem gadu, tomēr pastāv arī uzskati, ka kvartāra sākums būtu atvirzāms tālākā pagātnē līdz 2,5 vai pat 2,8 – 3,5 miljoniem gadu. Kvartāra periodu reizēm dēvē arī par antropogēnu (no grieķu valodas antropos – cilvēks), jo tas bija laikmets, kad norisēja cilvēka veidošanās un attīstība, sākās cilvēku sabiedrības vēsture.

Kvartāru iedala divās nodaļās jeb epohās: pleistocēnā, ko dēvē arī par Lielo leduslaikmetu, un holocēnā jeb pēcleduslaikmetā. Pleistocēnā izšķir trīs laikus: agro, vidējo un vēlo pleistocēnu, savukārt holocēns aptver visīsāko Zemes vēstures laikaposmu – tikai pēdējos 10 – 12 tūkstošus gadu, un tajā ietilpst arī tagadne, laiks, kurā dzīvo mūsu paaudzes.

Lielais leduslaikmets

Pleistocēnā Zeme bija pakļauta daudzkārtējām krasām klimatisko apstākļu izmaiņām, kā rezultātā vairākkārt izveidojās un izzuda vairāk vai mazāk plaši kontinentālie apledojumi un ar tiem saistītas Pasaules okeāna līmeņa svārstības (130 – 200 metru robežās), kā arī norisēja vairākkārtīga ģeogrāfisko dabas zonu pārvietošanās, izmainījās augu un dzīvnieku valsts, - radās jaunas sugas, piemērotākas skarbākiem klimatiskajiem apstākļiem. Ja pieņem, ka apledojumi Zemes ziemeļpuslodē sākušies pirms 5 – 6 miljoniem gadu (Grenlandē), kalnu reģionos pirms 2,5 vai 3,5 miljoniem gadu, tad varam uzskatīt, ka tieši pārejas posmā no neogēna uz pleistocēnu no pirmatnējiem pērtiķcilvēkiem izveidojās pirmie cilvēkihomo habilis jeb prasmīgie cilvēki, kuri prata izgatavot un pielietot primitīvus akmens, kaula un koka darbarīkus. Pastāv uzskats, pie tam ļoti pārliecinošs, ka pirmatnējo cilvēku rašanās un attīstība norisējusi Āfrikā.

Apmēram pirms 1,5 miljoniem gadu kādi no homo habilis pārstāvjiem sasniedza augstāku attīstības pakāpi un turpināja pilnveidoties. Šī procesa rezultātā radās homo erectus jeb stāvus staigājošais cilvēks, kurš no saviem priekštečiem atšķīrās ar lielāku galvas smadzeņu tilpumu, kā arī ar skeleta uzbūvi. Atšķirība veidojās arī sabiedriskajā dzīvē, un par būtisku faktoru var uzskatīt tādu cilvēcisku iezīmi, kā pārtikas dalīšanu. Šos hominīdus (cilvēkveidīgos) mēs vairs nesastaptu lielos baros dodoties pārtikas meklējumos, kur visi – tēviņi, mātītes un mazuļi katrs individuāli gādāja par izsalkuma apmierināšanu un vienīgi pašus mazākos aprūpēja viņu mātes. Grupas bija kļuvušas mazākas un savākto pārtiku – riekstus, sēklas, augļus, kāpurus un gaļu, ko pamatā ieguva no kritušiem dzīvniekiem, tie neapēda uzreiz, bet daļu nesa uz apmetni, kur notika šo pārtikas līdzekļu sadale, - tos saņēma arī tie indivīdi, kas nespēja aktīvi iesaistīties pārtikas sagādē. Gaļu un augu produktus vāca galvenokārt tēviņi, tomēr arī mātītes nelaida garām izdevību iegūt kādus sīkus dzīvnieciņus, putnus un to olas, kā arī citas ēdamvielas. Apmetnes, kas lielāko tiesu atradušās kāda izsīkstoša strauta gultnē koku paēnā, parasti nepastāvēja ilgstoši, tikai dažas dienas vai nedēļas, tad visa grupa devusies tālāk meklēt jaunu apmešanās vietu, kuras tuvumā būtu iegūstama pārtika. Atsevišķi arheoloģiskie pētījumi ļauj secināt, ka šajās apmetnēs, iespējams, bijušas arī kādas primitīvas celtnes, kaut kas līdzīgs zaru būdām. Tāpat var pieņemt, ka šie hominīdi pratuši izmantot arī uguni, ko varēja iegūt vai nu no zibens aizdedzinātiem kokiem, vai arī no vulkānu izvirdumu radītajiem mežu ugunsgrēkiem.

Svarīgs faktors, kas veicināja cilvēka tālāko attīstību, bija valodas veidošanās. Var uzskatīt, ka jau vissenākajiem hominīdiem veidojušies valodas elementi, kas būtiski atšķīrušies no primitīvajiem balss izpaudumiem, kādi raksturīgi pērtiķiem. Valodas attīstību un pilnveidošanos noteica darbarīku attīstība un to daudzveidība, sadzīves pienākumu sadale, mājokļu ierīkošana, uguns pielietošana un citi cilvēka attīstības faktori, tomēr pats būtiskākais, kas noteica cilvēku rašanos no primitīvākajām hominīdu sugām, bija, kā jau minēts, pārtikas dalīšana organizētā sabiedriskā grupā (jāsaka, ka arī tā ir tikai hipotēze). Sabiedriskās organizēšanās sekas bija viens no galvenajiem faktoriem, kas sagatavoja cilvēkus pārceļojumiem no pirmdzimtenes Āfrikas uz Āzijas un Eiropas reģioniem un, aptuveni pirms miljons gadiem, mūsu pirmsenči aizsāka procesu, kura gaitā Cilvēks kļuva par visas zemeslodes saimnieku, gandrīz vai par vienīgo dabas radījumu, kas spējīgs izdzīvot jebkādos ģeogrāfiskos apstākļos, kamēr citas dzīvnieku sugas, nokļuvušas neierastā vidē, nespēja tai pielāgoties un gāja bojā.

Vairāki zinātnieki uzskata, ka cilvēks atstājis savu pirmdzimteni dzīves apstākļu spiests vai arī nelabvēlīgu vides faktoru ietekmē, bet citi domā, ka šis process sācis norisēt pirmdzimtenes teritoriju pārapdzīvotības dēļ: pilnveidojoties cilvēka prasmēm un iemaņām palielinājās dzimstība un, būtiskākais, samazinājās mirstība, īpaši agrīnajā vecumā. Var pieņemt arī uzskatu, ka migrācijas pamatā bijusi cilvēka tieksme izzināt visu jauno, nepazīstamo, piemēram – vēlēšanās uzzināt, kas atrodas tālumā aiz pakalniem, kalnu grēdām, tuksnešiem. Tomēr tie visi ir tikai hipotētiski pieņēmumi, kuriem nav nekādi konkrēti apstiprinājumi. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka pirmatnējo cilvēku migrācija bija cieši saistīta ar kādu būtiski svarīgu īpašību, ko cilvēks sāka attīstīt jau pašā savas evolūcijas sākumā: spēju nest dažādas lietas un nodot tās citam. Šeit nav runa tikai par spēju pārnēsāt pārtiku, mazuļus vai mājokļa būvniecības materiālus – to dara gandrīz vai visi dzīvnieki. Pastāv vēl daži būtiski faktori, kas dažādās evolucionārā procesa stadijās veicināja pirmcilvēka virzību uz cilvēcību.

Spēja satvert un pārnēsāt produktus, kā arī dažādus priekšmetus priekšējās ekstremitātēs – rokās, pārvērta pirmatnējās cilvēkveidīgās būtnes stāvus staigājošā hominīdā, un tai bija būtiska nozīme jauktajā medību un vākšanas saimniecībā, kas koncentrējās ap apmetni. Nākamais faktors ir ūdens. Visi dzīvnieki, to skaitā, protams, arī cilvēks, ir tik lielā mērā atkarīgi no ūdens, ka tiem nav iespējams, neriskējot ar dzīvību, attālināties no ūdenstilpnēm, taču cilvēks, apguvis nešanas spējas, varēja ievērojami paplašināt savas darbības robežas, nesot līdzi ūdens krājumus, piemēram – izdobtos ķirbjos, vai vienkārši paņemot līdzi kādus sulīgus augļus. Iespējams, ka iemaņas transportēt ūdeni bija viens no svarīgākajiem priekšnosacījumiem cilvēku migrācijai pāri sausajiem apgabaliem, kas savienoja Āfriku ar Āziju[10]. Vēl viens būtisks faktors bija iemaņas un prasme pārnest uguni no vienas vietas uz citu, kas būtiski palīdzēja mūsu pirmsenčiem cīņā ar aukstumu. Bet būtiskākais, ko cilvēks iemācījās turēt pie sevis, ņemt visur sev līdzi un nodot to citiem, pārnest no paaudzes paaudzēm, bija pieredze, ko varēja nodot tālāk ar valodu. Jau sensenos laikos pirmatnējie cilvēki ar valodu pacēlās ievērojami augstākā pakāpē par citiem primātiem, laika gaitā tām kļuva par centrālo vienotāju, kas saturēja kopā dažādās homo populācijas, kas laika gaitā sajaucās viena ar otru, tādejādi veidojot jaunas, pilnīgākas populācijas, sekmēja to tālāko attīstību un pilnveidošanos.

Apmēram pirms 300 tūkstošiem gadu (protams, šis skaitlis ir samērā nosacīts), homo erectus jeb, kā vēl tiek dēvēti šie pirmatnējie cilvēki, arhantropi (no grieķu valodas arhe – sākums + antropus – cilvēks) bija savā cilvēciskajā attīstībā tiktāl pilnveidojušies, ka sāka veidoties jauna pakāpe – paleantropi (grieķu valodā palaios – sens) jeb senie cilvēki, arī fosilie cilvēki (no latīņu valodas fosilis – izrakts), kurus parasti vēsturē pazīst kā Neandaertāles cilvēkus jeb neandertāliešus, jo pirmās šo cilvēku atliekas tika atrastas 1865. gadā Vācijā, Neanderas ielejā netālu no Diseldorfas. Vēlākie atradumi liecināja, ka neandertālieši apdzīvojuši ne tikai Eiropas centrālo un ziemeļdaļu, bet arī dienvidus – Franciju, Itāliju, Spāniju, kā arī Balkānu reģionu, Tuvos un Tālos Austrumus, Āfriku, – vienu vārdu sakot – visus tajā laikā cilvēka dzīvei piemērotos un pieejamos reģionus. Apmēram pirms 100 tūkstošiem gadu Neandertāles cilvēka attīstība bija sasniegusi ievērojami augstu pakāpi. Tie bijuši prasmīgi dažādu priekšmetu – ieroču, darbarīku, rotaslietu un apģērbu darinātāji, dzīvojuši sarežģītu, jūtām bagātu dzīvi. Neandertāliešu attīstības laiks sakrita ar vienu no visplašākajiem un skarbākajiem Zemes ziemeļu puslodes kontinentālajiem apledojumiem – Risas apledojumu (dažādi autori šim apledojumam devuši arī citādākus apzīmējumus, saistītus ar dažādiem Eiropas, Āzijas un Amerikas reģioniem, kurus šis apledojums visvairāk ietekmējis, piemēram – Ziemeļamerikā – Ilinoisas, Ziemeļeiropā – Zāles apledojums). Risas apledojuma laikā, kas ilga ap 170 tūkstošus gadu, ledāji klāja ap 20 – 25 % mūsdienu sauszemes, Eiropā sasniedzot gandrīz 48o, bet Ziemeļamerikā pat 37o ziemeļu platuma, un ledus segas biezums ledus vairoga centrā sasniedza apmēram 3500 metrus. Minētajā laika posmā norisēja arī gaisa vidējās temperatūras paaugstināšanās un, līdz ar to, ievērojams ledāju kušanas process un ledus segas atkāpšanās tālu uz ziemeļiem. Šāds Risas apledojuma starpstadiāls ilga vairākus desmitus gadu tūkstošus, bet tad sekoja atkal jauns aukstuma vilnis. Klimatiskie apstākļi ziemeļu puslodē ietekmēja augu un dzīvnieku valsts attīstību uz visas zemeslodes, bet īpaši – aukstuma zonai tuvākajos apgabalos, kur izveidojās mūsdienu tundrām un stepēm līdzīgas dabas zonas ar atbilstošu floru un faunu. Tādi mūsdienu tundras dzīvnieki, kā ziemeļbrieži, polārās irbes un citi, kā arī jau senlaikos izmirušie spalvainie degunradži un mamuti, apdzīvoja apgabalus līdz pat Krimas un Ziemeļkaukāza priekškalnēm. Vienlaikus ar jauno, aukstumizturīgo dzīvnieku un augu sugu veidošanos, daudzas siltummīlošās sugas izzuda vai pārveidojās, piemērojoties jaunajiem apstākļiem. Pakāpeniski izzuda arī daudzas arhantropu populācijas – sinantropi, zindžantropi, australopiteki un citas. Izdzīvoja un turpināja attīstīties tikai tiešie Homo līnijas pēcteči neandertālieši, kuri maksimālā apledojuma periodā bija spējuši ne tikai pielāgoties skarbajiem, ekstremālajiem dzīves apstākļiem pat vistiešākajā ledāju tuvumā, bet arī turpinājuši pilnveidoties, cilvēciskoties. Neandertāles cilvēka pastāvēšanas laikā norisēja pāreja no cilvēku sabiedrības vēstures senākā akmens laikmeta pirmatnējās stadijas – agrā paleolīta (no grieķu valodas palaios – sens + lithos – akmens) uz nākošo – vidējo paleolīta posmu, kas raksturojas ar rūpīgāk, precīzāk veidotiem akmens un kaula priekšmetiem, lielāku to daudzveidību, līdz ar to – plašāku pielietojamību. Tomēr pats galvenais tā laikmeta cilvēku sasniegums bija prasme pašiem iegūt uguni. Cilvēku senči, kā zināms, uguni pazina un izmantoja jau simtiem tūkstošus gadu, bet ieguva to, ja tā varētu teikt, nejaušību rezultātā un tā bija pastāvīgi jāsargā no izdzišanas dienām un naktīm, gadiem no vietas, jo iespējamība, ka tuvākajā laikā dabas spēki no jauna dos iespēju tikt pie dzīvinošā siltuma, bija neliela. Laika gaitā gan, kā jau iepriekš minēts, radās iemaņa uguni transportēt: pārceļoties no vienas vietas uz citu, senie cilvēki ņēma līdzi resnus, sveķainus degošus zarus, vai arī kvēlojošas ogles, kuras nesa māliem izklātos zāļu pīteņos vai koka mizas traukos. Protams, šādā veidā transportējot uguni, ik pa laikam bija nepieciešams iekurināt jaunu ugunskuru, kamēr ogles vēl nebija izplēnējušas. Tāpat bija jāsargās no pēkšņām lietusgāzēm, kas varētu iznīcināt, lai cik rūpīgi sargātās, uguns dzirkstis, jo uguns zaudēšana, īpaši ledāju tuvumā dzīvojošajiem cilvēkiem, draudēja ar bojāeju.

Nav zināms, kad un kur cilvēks pirmo reizi pats ieguva uguni. Iespējams ka tas noticis pirms kādiem 100 – 150 gadu tūkstošiem, vidējā paleolīta laikmetā, kad cilvēki sāka rūpīgāk apstrādāt savus darbarīkus. Uzskata, ka tas varētu būt noticis tādējādi, ka, nolīdzinot kādu krama izstrādājumu, sitienu rezultātā līdz kvēlei sakarsušās šķēpelītes, iekritušas sausā zālē, sūnās vai praulos, izraisīja to gruzdēšanu vai aizdegšanos. Gruzdēt varēja arī koks, ja to precīzas apstrādes (piemēram – pulēšanas) procesā strauji berzēja ar citu, cietāku koku. Var puslīdz droši uzskatīt, ka neandertālieši apguva gan vienu, gan otru uguns iegūšanas veidu, pie tam kramu vairāk lietoja ziemeļu, koku – dienvidu reģionos.

Aptuveni pirms 120 – 115 gadu tūkstošiem Zemes klimats kārtējo reizi atkal uz laiku kļuva siltāks, iestājās starpleduslaikmets, notika dabas zonu pārvietošanās Ziemeļpola virzienā. Vidējā gaisa temperatūra pat pārsniedza mūsdienējo, līdz ar to, piemēram Eiropā, platlapju koku audzes sniedzās līdz pat 59o ziemeļu platumā, tas ir – līdz tagadējai taigas zonai. Lai cik dīvaini tas nešķiet, šis starpleduslaikmeta posms varētu būt bijis par cēloni neandertāliešu populācijas izzušanai, jo šie cilvēki tik lielā mērā bija pielāgojušies dzīvei skarbos zemas temperatūras apstākļos, ka, iestājoties siltākam laika periodam, nebija spējīgi piemēroties jaunajiem apstākļiem (tā gan ir tikai viena no hipotēzēm, pastāv arī citi viedokļi). Protams, neandertāliešu izzušana nebija momentāla, vienlaicīga, bet norisēja vairāku gadu tūkstošu laikā, un šajā pašā vēstures posmā veidojās jauna Homo populācija – neoantropi (no grieķu valodas neos – jauns + antropos – cilvēks) jeb Kromanjonas cilvēki. Šo cilvēku atliekas pirmo reizi atklātas 1868. gadā Kromanjonas alā Francijā, Dordoņas departamentā. Kā uzskata vairākums zinātnieku, Kromanjonas cilvēki nebija tieši neandertāliešu pēcteči, bet veidojušies, saplūstot kādam neandertāliešu atzaram ar citu homo populāciju, kas, kaut arī nelielās grupās, pastāvēja Neandertāles cilvēku laikmetā, toties viņi bija tiešie mūsdienu cilvēka priekšteči. Var uzskatīt, ka Kromanjonas cilvēki pilnīgi izveidojās pirms aptuveni 40 tūkstošiem gadu. Zinātnieki tos nosauca par Homo sapiens – saprātīgais cilvēks, jo viņu vienīgā atšķirība no mūsdienu cilvēkiem – Homo sapiens sapiens, bija to dzīvesveidā, prasmēs un iemaņās (daži zinātnieki par Homo sapiens dēvē jau neandertāliešus, pieskaitot kromanjoniešus pilnīgi mūsdienu cilvēku - Homo sapiens sapiens populācijai). Ar Kromanjonas cilvēku rašanos iesākās senā akmenslaikmeta pēdējais posms – vēlais paleolīts, pie tam jāņem vērā, ka Homo sapiens neradās kādā vienā noteiktā mūsu planētas reģionā, bet to veidošanās centri atradās gan Eiropā, gan Āfrikā un Āzijā, kā arī, lai gan tas ir tikai hipotētiski, arī Amerikā. Runājot par Ameriku, ticamāka ir hipotēze, ka cilvēki tur ieceļojuši pirms 20–30 gadu tūkstošiem no Āzijas pāri tagadējam Bēringa šaurumam, kur toreizējos apstākļos, iespējams, pastāvējis sauszemes tilts, kā arī pārceļoties no Dienvidāzijas pār Kluso okeānu, izgatavojot kādas kuģošanai piemērotas ierīces – plostus, izdobtus koku stumbrus un tamlīdzīgus, par atbalsta punktiem izmantojot neskaitāmās Klusā okeāna salas un saliņas, tādejādi sasniedzot gan Dienvidameriku, gan Austrāliju. Jāpiebilst, ka ticamas ir visas šīs hipotēzes.

Kromanjonas cilvēka attīstība saistās ar Lielā leduslaikmeta pēdējo posmu – augšējo pleistocēnu, aptverošu starpleduslaikmetu un pēdējo kontinentālo apledojumu, kas skāra ne tikai Zemes ziemeļu, bet arī dienvidu puslodi – Antarktiku, Patagoniju (Dienvidamerikā) un Jaunzēlandi. Pēdējā kontinentālā Virmas (sastopami arī citi apzīmējumi) apledojuma laikā Zemes ziemeļpuslodē, kaut arī klimatiskie apstākļi bija ļoti skarbi, ledāju izplatības robežas tomēr vairs nesniedzās tik tālu uz dienvidiem, kā iepriekšējos apledojumos. Arī Virmas apledojuma laikā bija vērojama īslaicīga klimatisko apstākļu uzlabošanās jeb interstadiāls (starpstadiāls), kad pastiprinājās ledāju kušana, bet šim procesam sekoja jauni aukstuma uzplūdi un ledāju uzvirzīšanās. Pēdējā ledāju izzušana sākās aptuveni pirms 18 – 20 tūkstošiem gadu un pieņem, ka laika posms pirms 10–12 gadu tūkstošiem uzskatāms par kainozoja ēras kvartāra perioda otrās epohas – holocēna jeb pēcleduslaikmeta sākumu. Šajā sakarībā nevar nepieminēt viedokļus, ka, ņemot vērā šo, Zemes vēsturei tik īso laika posmu – tikai aptuveni 10 tūkstošus gadu, holocēns, tātad arī mūsdienas, ir tikai kārtējais starpleduslaikmets, kuram tuvākā vai tālākā nākotnē varētu sekot jaunas būtiskas klimata izmaiņas, jauns leduslaikmets vai, gluži otrādi, vēl pastāvošo ledāju (piemēram Antarktikā, Grenlandē un citviet) pilnīga izzušana, kurai sekotu okeānu līmeņa celšanās, kā arī citas ģeogrāfiska rakstura izmaiņas, tomēr šādi viedokļi, tāpat, kā daudzi citi jau iepriekš minētie, tāpat ir tikai hipotēzes, kuras mēs nevaram pārbaudīt, tomēr tās ir iespējams pieņemt tāpat, kā varam pieņemt, vismaz pašreizējās zinātnes līmenī, ka šāda veida globālas katastrofas Zemi vairs neapdraudēs, īpaši tādā gadījumā, ja cilvēka saprāts gribēs un pratīs no tām izvairīties.

Autors: Indulis Ķēniņš

Turpinājumā: Latvijas ģeogrāfiskās ainavas veidošanās

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.