Atklājumi.lv

e-žurnāls par zinātni, cilvēku un rītdienas tehnoloģijām

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Interferona terapija hronisku infekciju ārstēšanā, iespējams, dod gaidītam pretēju efektu

Ārstējot tādas hroniskas infekcijas kā HIV, hepatītu B un C, nereti tiek izmantotas imūnsistēmas signālproteīnu - I tipa interferona injekcijas. Līdz šim nebija zināms, kāpēc interferona terapija palīdz tikai daļai pacientu. Tagad divu jaunu, žurnālā "Science" 14. aprīlī publicētu neatkarīgu pētījumu rezultāti ļauj izteikt negaidītu secinājumu - interferons nevis veicina, bet kavē organisma cīņu ar hroniskām infekcijām. Tas, savukārt, nozīmē, ka injekcijas saņēmušie pacienti, iespējams, izveseļojušies nevis pateicoties, bet - par spīti papildu interferona devai organismā. 

Interferons ir viena no būtiskākajām organisma dabīgās aizsargsistēmas ātrās reaģēšanas vienībām cīņā gan ar iebrukušajiem patogēniem (vīrusi, baktērijas, parazīti), gan kancerogēnajām šūnām. Šūnā ielauzies patogēns ierosina interferonu (izdala 3 tipus - I, II un III) sintēzi un tie, aktivizējot noteiktas gēnu grupas, nekavējoties uzsāk dažādas darbības infekcijas apturēšanai - samazina proteīnu daudzumu šūnā, ierobežo vīrusa genoma pārrakstīšanos, aktivizē dabīgās galētājšūnas un makrofāgus, u.c.

Gadījumos, kad infekcija ieilgst, kļūstot par hronisku saslimšanu, interferona izdalīšanās turpinās, tomēr redzamus uzlabojumus tas nedod. Neskatoties uz to, vispārējais ārstu viedoklis, balstoties uz līdzšinējām zināšanām par imūnistēmas darbību, bija tāds, ka, jo vairāk interferona, jo labāk pacientam.

Vispirms, esperimentējot ar pelēm, pētnieki pārbaudīja, kas notiks, ja dzīvniekiem vispār nedarbosies interferona receptori. Pelēm, pirms tās inficēja ar limfocitārā horiomeningīta vīrusa (LHV) Armstronga celmu un 13. klona celmu, vai nu veica ģenētiskas izmaiņas, vai iedeva antivielas, kas izslēdza I tipa interferona receptorus. Kā modeļvīruss tika izvēlēts tieši 13. klona celms, jo tas, atšķirībā no Armstronga celma, kuru organismam izdodas pārvarēt 5-7 dienu laikā, parasti kļūst hronisks un izraisa plašus imūnsupresīvus traucējumus, ieskaitot gan T šūnu izsīkšanu (pakāpenisku funkcionalitātes izzušanu), gan limfaudu sabrukumu. Rezultātā, pelēm, kurām interferona ceļi bija bloķēti jau inficēšanās brīdī, vīrusu vairošanās, salīdzinot ar kontrolgrupu, bija daudz lielāka un infekciju kontrolēt vairs nebija iespējams.

Savukārt, bloķējot interferona ceļus vēlāk, kad LHV 13. klona celma infekcija bija jau sākusies un saslimšana kļuvusi par hronisku (ilgums - 2 mēneši), rezultāti pētniekus pārsteidza. Pirmajās dienās pēc interferona blokādes vīrusu līmenis asinsritē pieauga, taču tad situācija normalizējās un dzīvnieki, atjaunojoties normālai imūnistēmas darbībai, izveseļojās.

Interesanti, ka pelēm, kurām interferona ceļi tika bloķēti pēc inficēšanās ar LHV, samazinājās arī tādu imūnsupresīvu, virālo saslimšanu nostiprināšanās mehānismos iesaistītu molekulu kā interleikīna 10 (mazina iekaisuma procesu) un programmētās šūnas nāves ligandas 1 sintēze.

Apkopojot abu, vienam otru apstiprinošo pētījumu rezultātus, zinātnieki secina, ka I tipa interferonam ir nosacīti divas dabas - infekcijas sākumposmā tas veic augstāk minētās aizsargfunkcijas, taču, saslimšanai ieejot hroniskā fāzē, interferons sāk darboties kā imūnistēmas ierobežotājs (imūnsupresants), izsaucot aktivizēto T šūnu programmēto nāvi un dažādu imūnsupresīvu molekulu sintēzi (sk. augšējo attēlu).

Par to, kāds varētu būt šīs parādības iemesls, nemaz nerunājot par interferona imūnsupresijas molekulārajiem ceļiem, zinātnieki pagaidām neko pārliecinošu pateikt nevar. P. Odorīzi un Dž. Vīrijs, rakstot par atklājumu žurnāla "Science" tā paša 14. aprīļa numura apskatu sadaļā, izsaka minējumu, ka šī interferona īpašība varētu būt evolucionējusi, lai piemērotos hroniskām infekcijām, kuru laikā nepieciešams tolerēt ilgstošu vīrusu klātbūtni un modulēt imūnreakcijas, lai tās pārāk graujoši neiedarbotos uz organisma veselajām šūnām. Ja tā, tad būtu svarīgi noskaidrot, kā šo balansu ietekmē konkrētu patogēnu virulence un atsevišķo individuālo atbildes reakciju intensitāte.

Šķiet, ka būtiskākais jautājums, ko šo pētījumu kontekstā šobrīd sev uzdos gan molekulārbiologi, gan ārsti būs, - kā turpmāk attiekties pret interferona terapiju hronisku, vīrusu izraisītu saslimšanu ārstēšanā? Vai, gaidot klīniskus pētījumus ar cilvēkiem, turpināt to pielietot jeb pašiem eksperimentēt, uzsvaru liekot uz citiem medikamentiem... Ne mazāk svarīgs ir nākamais jautājums, kurš pagaidām vēl nemaz nav sākts pētīt - kāda patiesībā ir interferona loma imūnistēmas reakcijā uz blīviem vēža šūnu sakopojumiem? Vai arī šajā gadījumā nevarētu būt līdzīgi, ka pozitīvā interferona loma atsevišķu kancerogēno šūnu primārajā iznīcināšanā un hematoloģisko vēžu (t.i. asins un limfas sistēmās esošo) ārstēšanā, nebūt nav attiecināma uz blīviem veidojumiem?

Avoti:

E. B. Wilson, D. H. Yamada, H. Elsaesser, J. Herskovitz, J. Deng, G. Cheng, B. J. Aronow, C. L. Karp, D. G. Brooks. Blockade of Chronic Type I Interferon Signaling to Control Persistent LCMV Infection. Science, 2013; 340 (6129): 202 DOI: 10.1126/science.1235208

J. R. Teijaro, C. Ng, A. M. Lee, B. M. Sullivan, K. C. F. Sheehan, M. Welch, R. D. Schreiber, J. Carlos de la Torre, M. B. A. Oldstone. Persistent LCMV Infection Is Controlled by Blockade of Type I Interferon Signaling. Science, 2013; 340 (6129): 207 DOI: 10.1126/science.1235214 

 

© Atklajumi.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.