Atklājumi.lv

e-žurnāls par zinātni, cilvēku un rītdienas tehnoloģijām

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Ūdens uz Mēness rodas Saules vēja ietekmē

Mēness iežos ieslēgtā ūdens avots ir Saules vējš - jonizētu daļiņu plūsma, kas nemitīgi tiek izsviesta no zvaigznes ārējās daļas un veido planetāro sistēmu iekļaujošu magnetosfēru jeb heliosfēru. Pie šāda slēdziena nonākuši Mičiganas universitātes pētnieki, kuru raksts publicēts žurnālā Nature Geoscience.

2009. g. NASA Mēness krāteru novērošanas zonde (LCROSS) pirms nokrišanas pavadoņa tumšajā dienvidpola apvidū paspēja uz Zemi nosūtīt attēlus ar sprādziena izmešu mākoni, ko radīja īsi pirms tās vadītā kritienā tur ietriektā nesējraķetes pakāpe. Attēlu spektrogrāfiskā analīze uzrādīja ievērojamu (līdz 1%) ūdens un ūdenim līdzīga savienojuma - hidroksila - klātbūtni Mēness virsmas iežos.

Jau 20. gs. 70. gados zinātnieki teorētiski pieļāva, ka ūdens uz Mēness var rasties divos veidos - vai nu nokrītot kopā ar ledu saturošajām komētām, asteroīdiem un meteorītiem jeb Saules vējā esošajiem ūdeņraža joniem apvienojoties ar skābekli un izveidojot savienojumu, kas sastāv no viena ūdeņraža un viena skābekļa atoma - OH.

Tagad, laboratorijā veicot ar Apollo 11, 16 un 17 atvesto Mēness regolīta - uz virsmas esošā irdenā erozijas materiāla - paraugu spektrogrāfisko analīzi, Mičiganas universitātes zinātnieki pierādījuši, ka ūdens avots visticamāk ir tieši Saules vējš.

Pētītīti tika aglutināta stikla gabali, kas veidojas lielāku un mazāku meteorītu trieciena brīdī atbrīvotajai enerģijai izkausējot erodēto regolīta iežu materiālu. Komanda izmantoja Furjē transformācijas infrasarkano spektroskopiju, ko apvienoja ar sekundāro jonu masspektrometriju, nosakot ūdeņraža ķīmisko formu, izotopus un daudzumu paraugos.

"Mēs atklājām, ka "ūdens" sastāvdaļa, hidroksils, Mēness regolītā galvenokārt veidojies no Saules vēja protoniem (ūdeņraža kodoli), kas savienojušies ar vietējās cilmes skābekli." "Regolīta stiklveida sakausējumos tas ieslēgts, tiem veidojoties trieciena brīdī," saka publicētā raksta līdzautors profesors Youxue Zhang.

"Stikls sastāda apmēram pusi no Mēness regolīta," Zhang turpina, norādot, ka "ūdens" savienojums uz Zemes pavadoņa ir relatīvi izplatīts, pieejams "milzīgā un nenovērtētā" krājumā. Tomēr pagaidām nešķiet, ka ar esošajām tehnoloģijām un, pats galvenais, ASV valdības NASA piešķirtajiem finanšu līdzekļiem tuvākajās desmitgadēs būtu iespējams uzbūvēt Mēness bāzi ar "regolīta ūdens" ieguves iekārtu.

"Tas nozīmē, ka ūdens (hidroksila formā - red.) ļoti iespējams pastāv arī uz Merkūra un tādiem tālāk Saules sistēmā novietotiem asteroīdiem kā Vesta vai Eross," piebilst raksta vadošā autore Dr. Janga Lī (Yang Liu) no Tenesijas universitātes Planetārā zemes zinātņu institūta. "Uz šiem debesu ķermeņiem ir dažāda vide, taču visiem ir ūdens veidošanas potenciāls. Pētījums ļauj arī secināt, ka Saules vējš sniedz savu artavu ledus veidošanās procesā pie Mēness poliem."

Avoti:

ns.umich.edu

Yang Liu et al. Direct measurement of hydroxyl in the lunar regolith and the origin of lunar surface water. Nature Geoscience.

© Atklajumi.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.