Atklājumi.lv

Atbildot Sputņik-1 panākumiem, ASV plānoja uzspridzināt atombumbu uz Mēness

Lielvalstis un ar tām cieši saistītās korporācijas savu mērķu panākšanai bieži rīkojas tā, kā to dara komiksu un multfilmu ļaunie varoņi, kuriem tā sacīt "viens pīpis" par viņu darbības sekām, ietekmi uz Zemes biosfēru un cilvēci, nemaz jau nerunājot par atsevišķiem indivīdiem vai to grupām. Tāpēc nav nemaz tik pārsteidzoši uzzināt, ka ASV militāristi, satriekti par PSRS izrāvienu kosmosa "iekarošanā" plānoja dot atbildes triecienu, uzspridzinot uz Mēness atombumbu.

1957. gada 4. oktobrī visu pasauli pāršalca ziņa - krieviem (1) izdevies palaist orbītā pirmo mākslīgo pavadoni cilvēces vēsturē. Par Sputņik-1 nosauktā ierīce apriņķoja Zemi vienu reizi 96,2 minūtēs, nemitīgi pārraidot ar amatieru radio uztveramus signālus. "Bīp, bīp, mēs esam augšā, jūs apakšā," krievu satelīts vēstīja amerikas pilsoņiem un jo īpaši valsts vadībai un augstākajām militārajām amatpersonām. Lai arī oficiāli ASV valdība neizrādīja nekādu satraukumu - Eizenhauers nosūtīja Hruščovam apsveikumu sakarā ar panākumiem, - tomēr Baltā nama un Pentagona aizkulisēs valdīja liels nemiers. PSRS bija pārspējusi ASV kosmosa militarizācijas sacensībā un pierādījusi, ka tai ir nesējraķete, kas spēj ne tikai ievadīt orbītā radiosignālus nosūtošu metāla lodi, bet, kā jau Sputņik-1 palaišanas dienā rakstīja BBC, "nest kodolgalviņu uz tūkstošiem jūdžu tālu mērķi".

Ne mazāks nemiers pārņēma vienkāršos amerikāņus. Parādījās raksti un grāmatas, kas veidoja viedokli par ASV "raķešu atpalicību" un "tehnoloģiju atpalicību". Apšaubīti tika arī tādi priekšstati kā "Rietumu vadošā loma", "demokrātiskās kultūras" priekšrocība, u.c.

Situāciju nebūt neuzlaboja neveiksmīgais mēģinājums palaist orbītā ASV satelītu - 1957. g. 6. decembrī 2 sekundes pēc starta Kanaverala raga kosmodromā Floridā, Amerikas pilsoņiem notiekošo vērojot televīzijas tiešraidē, uzsprāga Vanguard-1 nesējraķete ar pavadoni TV-3 kravā.

Šādos apstākļos ASV vadībai radās paniska un neprātīga doma - atjaunot spēku līdzsvaru, atkārtojot efektu, kādu uz PSRS atstāja Hirosimas un Nagasaki atomsprādzieni. Tikai šoreiz, miera apstākļos, triecienu bija paredzēts dot nevis kādam mērķim uz Zemes, bet Mēnesim.

1958. g. ASV Gaisa spēku pavēlniecība vērsās pie fiziķa Leonarda Reifela, uzdodot viņam veikt aprēķinus, kā panākt, lai atomsprādziena sēne uz Mēness būtu pēc iespējas vizuāli iespaidīgāka, skatoties no Zemes. Projektam, protams, tika noteikts augstākā līmeņa slepenības statuss un tam piešķīra konspiratīvo nosaukumu "Mēness izpētes lidojumu pētījums" kā arī koda numuru A119.

Viens no zinātniekiem, ko Bruņojuma pētījumu fondā (šodien Ilinoisas Tehnoloģiju izpētes institūts) nepieciešamo aprēķinu veikšanai nolīga Reifels, bija jaunais Karls Sagāns, kas tolaik tur studēja aspirantūrā. Sagāns, vēlāk pasaulslavens astronoms un zinātnes popularizētājs, projekta A119 vajadzībām modelēja iespējamo gāzu un putekļa mākoņa izplatību vājas gravitācijas apstākļos. Sarunā ar britu izdevumu The Observer Reifels 2000. gadā atzina, ka Savienotās Valstis tehniski varēja izšaut atombumbu uz Mēnesi sākot ar 1959. g., kad bija sekmīgi izmēģinājušas savu pirmo starpkontinentālo raķeti.

Paredzamā trāpījuma precizitāte, stāsta Reifels, bija ar iespējamo novirzi 2 jūdžu radiusā. Tas bija īpaši svarīgi, jo no sprādziena vietas bija atkarīgs iegūtais rezultāts.

Bumbu plānoja uzspridzināt uz Mēness redzamās un tumšās puses robežas, lai Saule pēc iespējas efektīvāk izgaismotu sprādziena izmešus.

Par laimi ASV Gaisa spēku uzbrukums Mēnesim netika īstenots. Visdrīzāk projektu pārtrauca, jo saprata, ka starptautiskais nosodījums šādai izrīcībai varētu valstij nest vairāk zaudējumus nekā ieguvumus. Tāpat, pēc Reifela vārdiem, savu lomu nospēlēja iespējamība, ka kaut kam noietot greizi, bumba varētu nokrist nevis uz Mēness, bet neprognozējamā vietā uz zemes. Piemēram, uz Maskavas. Cilvēka vēl neskartās Mēness vides piesārņošana militāristus, domājams, uztrauca vismazāk.

ASV Gaisa spēki uz jautājumiem par projektu A119 joprojām neko neatbild un par to līdz šim vispār nebūtu nekas zināms, ja vien ne tas pats Karls Sagāns, kura biogrāfs Kejs Deividsons 1990. gados atklāja, ka Sagāns, iesniedzot pieteikumu darbam Millera institūtā Bērklijā, ir minējis savu līdzdalību "Mēness izpētes lidojumu pētījumā".

Reifels, daudzu slepenu ASV militāro projektu dalībnieks, uzskata, ka Sagāns rīkojies bezatbildīgi, apdraudot nacionālo drošību: "Projekta slepenības statuss bija labi zināms." "Ja Sagāns par savu līdzdalību [projektā] gribēja kaut ko atklāt kādai trešajai pusei, tad viņam par to vispirms vajadzēja ziņot man kā savam toreizējam bosam. Man šo pieprasījumu vajadzētu nodot tālāk Gaisa spēkiem un, zinot toreizējo saspringto situāciju, nav domājams, ka viņš saņemtu atļauju."

Mums, savukārt, Karlam Sagānam nekā pārmetama nav - varam viņam tikai pateikties par iespēju atvērt vēl vienu slepenības plīvura aizklātu nesenās vēstures lappusi.

Piezīmes:

(1) Vairumā gadījumu, runājot par PSRS, Rietumu plašsaziņas līdzekļi lietoja apzīmējumus "krievi" un "Krievija", tādējādi precīzi norādot uz sarkanās impērijas pamattautu un lielāko "padomju federatīvo republiku" - Krieviju.

Avoti:

astronautix.com
news.bbc.co.uk
en.wikipedia.org
theweek.com
guardian.co.uk
dailymail.co.uk

© Atklajumi.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.