Atklājumi.lv

e-žurnāls par zinātni, cilvēku un rītdienas tehnoloģijām

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Vai garīdznieks var būt ateists?

Filosofs Daniels Denets (Daniel Dennett) un socioloģe Linda Laskola (Linda LaScola) no Tafta universitātes (ASV) Kognitīvo studiju centra publicējuši rezultātus pirmajam pētījumam par maz zināmu un ļoti grūti pētāmu sociālkulturālu parādību: reliģiskās institūcijās strādājošiem priesteriem - ateistiem. Izvērstas anonīmas intervijas ar piecu protestantisko baznīcu pārstāvjiem sniedza skaidrību par iemesliem, kas liek garīdzniekiem-ateistiem turpināt kalpošanu Dievam, kuram viņi vairs netic.

Nevienam nav noslēpums, ka ASV starp bijušajiem priesteriem ir ne mazums ateistu. Daudzi no tiem neslēpj savus uzskatus un pat veic aktīvu sabiedrisko darbu - piemēram, palīdz iziet psiholoģisko reabilitāciju citiem bijušajiem priesteriem, kuri zaudējuši ticību Dievam. Apspriežamā raksta autori pamatoti secināja, ka daudzi no izbijušajiem garīdzniekiem ticību, visticamāk, zaudēja vispirms un tikai tad pārstāja būt par garīdzniekiem. Tātad jābūt arī strādājošiem garīdzniekiem-ateistiem. Cilvēkiem, kas nokļuvuši šajā kutelīgā situācijā, nav nemaz tik viegli nomainīt darbu un dzīves veidu, saraut izveidotās sociālās saiknes un nokļūt ārpus sabiedrības, kuru viņi ir pieraduši uzskatīt par "savu". Taču kā lai atrod tādus mācītājus, jo viņi taču, saprotams, rūpīgi slēpj savus patiesos uzskatus? Kā pierunāt viņus sniegt interviju pētniekiem?

Denets un Laskola uzskata sevi par ateistiem, kas tomēr ar simpātijām izturas pret reliģiju un ticīgajiem. Autori neticīgos garīdzniekus meklēja dažādos veidos - caur paziņām un kolēģiem, ar paziņojumiem zinātniskās konferencēs, vēršoties pēc palīdzības pie neticīgiem bijušajiem garīdzniekiem, kas jau pametuši "pagrīdi", utt. Galu galā viņiem izdevās sameklēt astoņus strādājošus garīdzniekus-ateistus, kas piederēja dažādām protestantu baznīcām (gan liberālām, gan diezgan konservatīvām). No šiem astoņiem divi netika intervēti, jo autori nolēma pirmajam šāda veida pētījumam ņemt tikai vienu pārstāvi no katras baznīcas (lai neviens neapvainotos). Vēl viens garīdznieks, kuru intervēja, pēdējā brīdī atteicās no dalības, un visas ziņas par viņu tika dzēstas no pētījuma teksta. Rezultātā palika pieci neticīgie garīdznieki, pa vienam no šādām piecām baznīcām: baptisti, Kristus Baznīca, Apvienotā Kristus Baznīca, prezbiteriāņi, metodisti. Autori cer, ka šī publikācija viņiem palīdzēs atrast citus garīdzniekus-ateistus, lai turpmāk varētu jau izmantot statistiskās analīzes metodes. Apspriežamais raksts, pēc autoru ieceres, ir tikai "pirmā iepazīšanās" ar šo neparasto un rūpīgi slēpto parādību.

Piecus aptaujātos garīdzniekus vieno pārliecība par to, ka viņi ir tikai "aisberga virspuse", kaut gan nevienam nav konkrētu faktu, lai to pierādītu. Viņi ir izolēti viens no otra un nevar būt atklāti pret kolēģiem, tāpēc viņu viedoklis par neticības izplatību starp garīdzniekiem ir balstīts minējumos un principā var būt tikai vēlamā pieņemšana par esošo. Taču šo piecu garīdznieku stāsti izrādījās ļoti dažādi. Pēc autoru domām, daudzveidīgie ceļi, kā viņi nonāca līdz ateisma, norāda uz turpmāko pētījumu perspektīvo raksturu.

Daudzi priesteri no dalības pētījumā atteicās ne tik ļoti savas reliģiozitātes dēļ, bet gan tādēļ, ka jēdzieni "ticīgais" un "Dievs" ir ļoti izplūduši un nenoteikti. Daži apgalvoja, ka "netic pārdabiskam Dievam", taču vienlaikus paradoksālā veidā neuzskatīja sevi par "neticīgajiem". Kādam Dievs bija tikai kā simbols vai abstrakta ideja, nevis kaut kas reāli eksistējošs, taču atzīt savus uzskatus par ateistiskiem šie cilvēki atteicās. Priekšstatu spektrs par Dievu ir ļoti plašs pat vienas un tās pašas konfesijas sekotājiem, un līdzīgu paradoksālu spriedumu piemēri ir bieži sastopami tajā galējā šī spektra vietā, kurā reliģiozitāte plūstoši pāriet ateismā.

Paradoksu pilni ir arī šo piecu, rakstā minēto garīdznieku izteikumi. Piemēram, metodistu pārstāvis uzskata, ka no "īstajiem" ateistiem viņu atšķir nevis attieksme pret jautājumu par Dieva reālumu, bet gan skatījums uz termina "Dievs" izmantošanas pieļaujamību. Viņš attiecas pret Dievu kā pret poētisku simbolu, ko izdomājuši cilvēki, un uzskata, ka šis simbols ir noderīgs un vajadzīgs cilvēkiem, jo palīdz nostiprināties liberālām, demokrātiskām un humānistiskām vērtībām. Agrāk šis garīdznieks spēcīgi cieta no savu uzskatu dualitātes, taču ar laiku nolēma, ka patiesībā nav liekulis, - bet, ja pat tāds ir, tad viņa meli ir "augstāka mērķa" (iepriekš minēto vērtību nostiprināšanas) pamatoti. Mācītājs-bezdievis uzskata, ka reliģija, kuru viņš izprot metaforiski, palīdz viņam pozitīvi ietekmēt cilvēkus un viņu attiecības ar citiem. Viņš ir pilnībā apmierināts ar savu dzīvesveidu. Pēc viņa domām, arī Jēzus vispirms rūpējās par cilvēkiem, par cilvēciskajām un sabiedriskajām vērtībām. Mācītājs domā, ka daudzi viņa kolēģi - diezgan apgaismoti un "demitoloģizēti" cilvēki - teiktu to pašu, ja viņi nonāktu anonīmas intervijas apstākļos. Viņi netic, ka Jēzus ir piedzimis jaunavai un augšāmcēlies no miroņiem. Taču viņi, protams, nekad neatklāj šos uzskatus savas draudzes vai baznīcas priekšniecības priekšā. Šis garīdznieks uzskata sevi par ideālu mācītāju tiem draudzes locekļiem, kas domā par sevi kā par lieliem grēciniekiem, jo nepietiekami ievēro reliģiskos priekšrakstus. Viņš palīdz viņiem atbrīvoties no nomācošās vainas sajūtas.

Cits pētījuma dalībnieks - diezgan liberālās "Apvienotās Kristus Baznīcas" pārstāvis - par savas dzīves darbu uzskata cīņu par pilsoņu tiesībām un brīvību, pirmām kārtām, par sieviešu tiesībām (ieskaitot tiesības uz abortu) un seksuālo minoritāšu tiesībām. Viņš ir izaudzis ne pārāk reliģiozā ģimenē un iestājies seminārā daļēji tādēļ, lai izvairītos no iesaukšanas armijā (tas notika Korejas kara laikā), un arī tādēļ, ka viņš vēlējās uzzināt vairāk par kristietību. Seminārā viņa iepatikās profesori un atmosfēra, taču Dievam viņš tā arī nenoticēja. Un tomēr viņš uzskata sevi par kristieti. Viņš jūtas kā "savējais" kristiešu kopienā un zina, ka tikai šajā kopienā viņš ir vajadzīgs un var sniegt labumu. Viņš neuzskata Jēzu par Dievu, taču idejas, kuras Jēzus sludināja, atzīst par svarīgām un derīgām sociālā taisnīguma radīšanai. Pēc viņa domām, Jēzus ar savu piemēru parādīja, ko nozīmē būt patiesam cilvēkam un nodzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Šis mācītājs lielu daļu dzīves ir nostrādājis lielas universitātes ietvaros, kur valdīja brīvdīga atmosfēra, bet baznīcas vadība neiejaucās viņa darbā. "Ja ticības neesamība pārdabiskam teistiskam Dievam ir raksturīga ateista pazīme, tad esmu ateists", - saka mācītājs. "Taču es nevēlos sevi saukt par ateistu. Es nevēlos atteikties no Dieva simbola savā cilvēka un Visuma izpratnē".

Trešais mācītājs, prezbiteriānis, netic Kristus dievišķumam, šķīstajai ieņemšanai, ellei un paradīzei. Viņš uzskata sevi par "Kristus sekotāju", taču nav pārliecināts, ka viņu patiešām var saukt par "kristieti". Viņš tic Dievam, taču viņa Dievs nav teistisks, bet drīzāk panteistisks. Pēc viņa domām, viņš nevarētu strādāt par garīdznieku, ja būtu vispār bez ticības. Par savu lomu viņš uzskata psiholoģiskās palīdzības sniegšanu tiem cilvēkiem, kas nonākuši līdzīgā stāvoklī. Viņš vēlētos, kaut būtu iespēja runāt ar viņiem atklāti (šobrīd tādas iespējas viņam nav), un viņam šķiet, ka kristietībā jābūt vieta tādiem, kā viņš. Tiesa, viņš nav pārliecināts, ka viņa konfesijā tāda vieta atradīsies. Semināra laikā viņam visapkārt bija apgaismoti, brīvdomājoši cilvēki. Pēc viņa domām, izglītība dabīgā veidā rada veselīgu skepticismu, taču ne obligāti neticību. Viņš ir pārliecināts, ka daudzi viņa kolēģi netic šķīstajai ieņemšanai un citiem brīnumiem, kā arī tam Dievam, kas aprakstīts Bībelē (ja uztvert to burtiski). Par garīdznieku kļūt viņš nolēma jaunībā, pēc traģiskas tuva drauga bojāejas. Viņam toreiz bija domas par pašnāvību. Viņš teica, ka turpmāk veidos savu dzīvi, izejot no pieņēmuma, ka Dievs ir, - neatkarīgi no tā, ir tā patiesība vai nav. Jo alternatīva būtu izmisums. Viņam patīk viņa darbs, kaut arī šobrīd viņš jau visā nopietnībā aplūko iespēju, ka turpmāk nāksies meklēt citu.

Ceturto garīdznieku (no Kristus Baznīcas) reliģijā ievirzīja zināšanu alkas. Gribējās mācīties, gribējās visu saprast. Turklāt viņš vēlējās, lai viņa dzīvei būtu jēga, "lai tā būtu kaut kas vairāk par vienkāršu eksistenci". Pēc 20 gadiem tādas pašas zināšanu alkas noveda viņu līdz neticībai. Viņš sāka pētīt argumentus pret kristietību, lai iemācītos pret tiem iebilst. Viņš centās palūkoties uz kristietību no neticīgā skatu punkta - un negaidīti atklāja, ka šāda pozīcija viņam ir tuvāka. Izšķirošu ietekmi uz viņu atstāja Kristofera Hitčensa grāmata "God is Not Great". Gada laikā viņš izlasīja vairāk par 60 grāmatām, cenšoties ievērot līdzsvaru starp autoriem, kas izteicās "par" un "pret" reliģiju. Ateistu argumenti izrādījās spēcīgāki. Zaudējis ticību, viņš nevar nevienam par to atzīties, nevar pamest savu darbu, jo tas būtu nežēlīgs trieciens viņa sievai un bērniem (viņi ir ļoti reliģiozi). Viņš baidās pazaudēt draugus, saraut sociālās saites, kļūt par izstumto. Viņš turpina veikt kalpošanu, taču vienlaikus jūtās kā aktieris un liekulis. Viņš uzskata, ka ir pilnībā pametis reliģiju, un nekādi "liberālāki" reliģiozie uzskati, kas līdzinās pirmo trīs aptaujāto uzskatiem, viņu nesaista. "Ja Dieva nav, ir bezjēdzīgi palikt reliģiozam". Tomēr viņš turpina studēt literatūru un domāt, atstājot sev izvēles brīvību.

Piektais dalībnieks, baptists, par garīdznieku strādā jau 15 gadus. Viņš aizrāvās ar reliģiju, jo visvairāk par visu viņu interesēja mīlestības ideja. Viņš vēlējās izjust pašu dižāko Mīlestību no visām. Taču pirms 10 gadiem viņš nolēma uzmanīgi pārlasīt Bībeli, lai labāk izprastu sarežģītās kristietības teoloģiskās problēmas. Uzmanīga svēto rakstu izpēte noveda pie paradoksāla rezultāta. Pakāpeniski, pats to nevēloties, viņš pārliecinājās, ka viss, kam viņš ticēja līdz šim, ir "vienkārši blēņas". Viņš ļoti vēlējās palikt kristietis un teica sev: "Es kaut ko nesaprotu, man jātiek skaidrībā". Taču viņš tā arī nespēja saprast Bībelē aprakstīto Dieva darbu loģiku. Jo tālāk viņš iedziļinājās Rakstu neloģiskajos aspektos, jo absurdāki tie viņam šķita. Kļuvis par ateistu, šis mācītājs negrasās mainīt citu ticīgo pārliecību. Viņš ir apņēmies pamest baznīcu, ja tikai atradīs citu veidu, kā pabarot savu ģimeni. Taču viņš labi saprot, kā citiem cilvēkiem gribas ticēt, ka viņiem debesīs ir visvarens "lielais brālis", kas rūpējas par viņiem un var atrisināt visas viņu problēmas.

Visi pieci garīdznieki bija patiesi priecīgi par iespēju sirsnīgi parunāties ar ieinteresētu cilvēku no malas, kurš negrasās viņus tiesāt. Garīdznieki-ateisti cieš no vientulības, no neiespējamības ne ar vienu padalīties ar savām slēptajām domām. Pat viņu dzīvesbiedri parasti nenojauš to, kas ar viņiem notiek. Neticīgie mācītāji nepamet savu darbu, jo viņus baznīca notur pārlieku daudzas lietas: finansiālā atkarība, draugu neesamība ārpus baznīcas kopienas, bailes sarūgtināt radiniekus, neatrast dzīvē citu vietu vai zaudēt apkārtējo cieņu. Lai kaut kā attaisnotu savu rīcību, daži no viņiem izveido sarežģītas loģiskās konstrukcijas: aizvieto reālo Dievu ar metaforu vai simbolu; izmanto divdomīgas, postmodernas pieejas izpratnes par patiesību ("tas, kas rakstīts Bībelē, var būt meli, taču pati grāmata var būt patiesa"); pārliecina sevi par to, ka viņu klātbūtne baznīcas vidē palīdz padarīt to saprātīgāku, iecietīgāku, liberālāku. Viens no aptaujātajiem (metodists) pat uzskata, ka viņa darbības mērķis ir "panākt, lai garīdznieka profesija izmirtu tās nevajadzības dēļ". Taču tas pats mācītājs pateica, ka nejūtas kā liekulis, kalpojot baznīcā un stāstot draudzes locekļiem par lietām, kurām pats netic. Viņš baznīcā jūtās kā "savējais" un pat patiesāks un īstāks, kā šeit (intervijā), pirmo reizi dzīvē stāstot par savu patieso attieksmi pret reliģiju. Pats mācītājs, starp citu, atzina savu izjūtu paradoksālo un pretrunīgo dabu.

Raksta autori atturas no tālejošiem secinājumiem, labi saprotot, ka tādam nolūkam viņu izlase ir pārlieku maza. Pietiek jau ar to, ka viņi aprakstīja parādību, kuras eksistence vien daudziem nebija nemaz tik acīmredzama. Denets un Laskola pagaidām nav spējuši sameklēt garīdzniekus-ateistus, kas pieder katoļu un pareizticīgo baznīcām, taču diez vai var šaubīties par to, ka arī šajās konfesijās ir atrodami garīdznieki ar diezgan liberāliem uzskatiem.

Avots: Daniel C. Dennett, Linda LaScola. Preachers who are not believers (PDF, 140 Kb) // Evolutionary Psychology. 2010. V. 8(1). P. 122-150.

Aleksandrs Markovs

Ilmāra Cīruļa tulkojums

Raksts pārpublicēts no elementy.ru

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.