Atklājumi.lv

e-žurnāls par zinātni, cilvēku un rītdienas tehnoloģijām

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Atklāts, kas ļāva sunim kļūt par cilvēka labāko draugu

Suņa un cilvēka draudzības pirmsākumi meklējami gadu tūkstošiem tālā pagātnē, kad senais cilvēks pieradināja kādu no pelēkā vilka pasugām. Sākotnēji suņi kā mājdzīvnieki tika turēti praktisku iemeslu dēļ. Tie pildīja sargu, medību palīgu un apmetņu sanitāru funkciju. Mūsdienās lielākajai daļa mājas suņu šīs funkcijas vairs nav aktuālas, un suņi visbiežāk tiek turēti kā uzticami draugi un kompanjoni. Milzīgā suņu popularitāte liek aizdomāties par jautājumu, kas īsti ir ciešās suņa-cilvēka saiknes pamatā? Kāpēc cilvēki saviem suņiem bieži vien pieķeras tik ļoti, ka sāk tos uzskatīt par ģimenes locekļiem? Kas ļāvis izpelnīties suņiem „cilvēku labākā drauga” statusu?

Japāņu zinātnieki ir atraduši vienu versiju atbildei uz šiem jautājumiem. Kā vēsta pētījuma publikācija žurnālā „Science”, izrādās, brīdī, kad suns skatās acīs savam saimniekam, aktivizējas tā pati hormonālā reakcija, kas darbojas brīdī, kad māte lūkojas uz savu bērnu. 

Miglā tītā suņu pagātne

Lai gan suņu un cilvēku sadarbībai ir sena vēsture, par pirmajiem suņiem joprojām ir daudz neskaidrību. Piemēram, zinātniekiem joprojām nav izdevies vienoties par precīzu laiku, kad notikusi pirmā pieradināšana - ģenētiskie pētījumi liecina, ka suns no vilku saimes atdalījies pirms aptuveni 15,000 gadu, taču daļa zinātnieku uzskata, ka suns kopā ar cilvēku dzīvojis arī senāk. Piemēram, Altaja kalnos Centrālāzijā atrastas 33,000 gadu vecas fosilijas, kas varētu būt piederējušas senajiem suņiem, savukārt Beļģijā atrastas pat 36,000 gadu vecas fosilijas. Tāpat līdz galam nav skaidra arī mūsdienu mājas suņa (Canis lupus familiaris vai Canis familiaris) precīza izcelsme.

Vai suns saimniekam ir kā bērns mātei?

Tomēr viens gan ir skaidrs - suņi spēj saprast cilvēkus veidā, kā to nespēj neviens cits dzīvnieks. Piemēram, ja saimnieks ar pirkstu norāda uz kādu objektu, suns paskatās norādītajā virzienā. Tas liecina, ka suņi intuitīvi spēj „nolasīt” mūsu nodomus (šai gadījumā: „Skaties, es mēģinu tev kaut ko parādīt”). Turklāt cilvēki un suņi sadarbojoties skatās viens otra acīs – viņiem tā ir sapratnes un pieķeršanās zīme (interesanti, ka suņu tuvākie radinieki vilki ilgstošu acu kontaktu interpretē kā naidīguma zīmi).

Tieši savstarpējais acu kontakts bija tas, kas piesaistīja Azabu universitātes (Japāna) dzīvnieku uzvedības pētnieka Takefumi Kikusui uzmanību.
Agrākos pētījumos pierādīts, ka brīdī, kad māte skatās sava bērna acīs, mazulim ceļas oksitocīna līmenis. Oksitocīns ir zīdītāju hormons, kam ir nozīmīga loma uzticības, mātes-bērna saiknes un altruisma veidošanā. Oksitocīna līmeņa kāpums liek mazulim mātei atbildēt ar skatienu. Bērnam skatoties pretī, savukārt aug oksitocīna līmenis mātes ķermenī. Pozitīvā atgriezeniskā cilpa ļauj izveidot ciešu emocionālo saikni starp sievieti un viņas atvasi jau laikā, kad bērns vēl nespēj izpausties nekādā citā veidā.

Kikusui, kurš pats ir suņa saimnieks vairāk nekā 15 gadus, nolēma izpētīt, vai tas pats mehānisms darbojas attiecībā uz cilvēkiem un suņiem.

Svarīgākā loma ir acu kontaktam

Lai pārbaudītu savu hipotēzi, Kikusui kopā ar kolēģiem uz laboratoriju uzaicināja 30 suņu saimniekus kopā ar viņu mīluļiem. Lai pārbaudītu atšķirības starp suņiem un vilkiem, tika uzmeklēti arī cilvēki, kas kā mājdzīvniekus tur īstus vilkus.

Kad saimnieki ieveda savus mīluļus laboratorijā, pētnieki ievāca urīna paraugus no saimnieka un suņa, un tad lūdza saimniekiem pavadīt 30 minūtes divatā ar savu mājdzīvnieku. Šo laiku saimnieki visbiežāk izmantoja, lai apčubinātu savus mīluļus un sarunātos ar tiem. Suņi un viņu saimnieki arī skatījās viens otra acīs. Daļai pāru acu kontakts pusstundas laikā ilga vien dažas sekundes, bet daļai - pat vairākas minūtes. Protams, kā jau bija paredzēts, vilki ilgstošu acu kontaktu ar saviem saimniekiem neveidoja. Pēc kopā pavadītās pusstundas atkal tika ievākti urīna paraugi, lai laboratorijā varētu izpētīt hormonālās izmaiņas.

Eksperimenta rezultāti skaidri parādīja, ka tajos suņu-cilvēku pāros, kuriem bija ilgākais acu kontakts, suņi pēc kopīgās pusstundas piedzīvoja oksitocīna pieaugumu par 130%, bet viņu saimnieki – pat par 300%. Oksitocīna līmenis nebija pieaudzis tiem pāriem, kas eksperimenta laikā veidoja tikai īslaicīgu acu kontaktu, kā arī tiem pāriem, kuros suņa vietā bija vilks.

Otrajā eksperimenta daļā tika atkārtota tā pati procedūra, taču šoreiz suņiem pirms pusstundas ar saimnieku degunā tika iepūsts oksitocīnu saturošs aerosols (šai eksperimentā vilki drošības apsvērumu dēļ netika iesaistīti) vai parasts sāli saturošs aerosols, līdzīgi kā iesnu gadījumā.

Sieviešu dzimuma suņiem oksitocīna aerosola efekts bija acīmredzams – tie pavadīja par 150% vairāk laika, skatoties saimnieka acīs, kas savukārt, radīja 300% lielu oksitocīna līmeņa pieaugumu saimnieku organismā. Vīriešu dzimuma suņiem šāds efekts netika novērots. Arī suņiem, kam degunā tika iepūsts sāls aerosols, nekādas uzvedības pārmaiņas netika novērotas.

Pētījuma rezultāti parāda, ka cilvēka-suņa interakcijā veidojas tāda paša veida oksitocīna pozitīvā atgriezeniskā cilpa, kā gadījumā ar māti un bērnu – tātad loģiski izskaidrojot, kāpēc cilvēks ar suni var izveidot tik dziļu saikni, kā ne ar vienu citu dzīvnieku.

Ciešā saikne, iespējams, spēlējusi nozīmīgu lomu izdzīvošanā

Šis atklājums ir ne tikai pirmais, kurā izdevies pierādīt cilvēka un citas sugas hormonālo saikni, bet arī atklājums, kas pietuvina atbildei, kāpēc suņi kļuva par mūsu senču kompanjoniem jau gadu tūkstošiem tālā pagātnē.

Pētnieki izteikuši arī pieņēmumu, ka laikā, kad suņi pakāpeniski attīstījās no vilkiem, tikai tie dzīvnieki, kas spēja izveidot ciešu saikni ar cilvēku, saņēma viņu rūpes un aizsardzību, tā palielinot savas izdzīvošanas iespējas. Šī saikne varētu būt bijusi nozīmīga arī seno cilvēku izdzīvošanā, jo oksitocīna līmeņa pieaugums mazina uztraukumu. „Ja cilvēki nestreso, tas nāk par labu veselībai. Tā šobrīd ir mūsu lielākā spekulācija par cilvēka-suņa saiknes tēmu,” norādījis Kikusui.
„Es uzskatu, ka oksitocīns noteikti ir spēlējis lomu pieradināšanas procesā,” savu viedokli par šo tēmu paudusi Džesika Olīva (Jessica Oliva), Monašas universitātes (Austrālija) doktorantūras studente, kura pētījumos nesen pierādījusi, ka oksitocīns uzlabo suņu spēju saprast cilvēka žestus.

Tomēr pētniece neuzskata, ka saiknei varētu būt tikai emocionāla loma: „Jāņem vērā, ka nozīmīgs faktors ir arī tas, ka visticamāk lielākā daļa suņu acu kontakta veidošanu saista ar ēdienu un spēlēšanos, kas arī var radīt oksitocīna līmeņa pieaugumu. Tāpēc, neskatoties uz to, ka suņus mēdzam uztvert kā savus bērnus, mēs nevaram droši veikt, ka viņi mūs uztver kā savas mātes. Varbūt mēs viņiem vienkārši esam kā labi draugi, kas reizēm palutina ar patīkamu masāžu.”

Attēls: pixabay.com

Avoti:

news.sciencemag.org
en.wikipedia.org

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.