Atklājumi.lv

Noteiktas senākās zināmās čūsku fosilijas

Čūskas ir vieni no noslēpumainākajiem rāpuļiem, kas cilvēku interesi saistījuši jau kopš seniem laikiem. Tās ir bijušas ne vien nozīmīgi dzīvnieku simboli teju visu tautu mitoloģijā, bet arī populāri pētījumu objekti zinātnieku vidū. Tomēr uz vairākiem jautājumiem par čūskām atbildes joprojām nav izdevies atrast. Piemēram, ilgi nebija skaidrs, kādēļ pirms 100 miljoniem gadu čūskas pēkšņi parādījās uz Zemes. Tagad atbilde uz šo jautājumu beidzot ir atrasta – izrādās, šķietami pēkšņā parādīšanās patiesībā bijusi tikai ievērojams zināšanu robs.

Starptautiska zinātnieku komanda noteikusi četru, zinātnes pasaulei iepriekš nezināmu čūsku fosilijas, kuru vecums būtiski maina līdzšinējos uzskatus par šo rāpuļu evolūciju - jaunatklāto fosiliju vecums ir starp 140 un 167 miljoniem gadu, kas, tātad, atvirza čūsku evolūciju par gandrīz 70 miljoniem gadu tālākā pagātnē. Pētījuma rezultāti publicēti žurnālā „Nature Communications”. 

„Pētījumā aplūkota ideja, ka evolūcija grupā, ko dēvējam par „čūskām” ir bijusi daudz sarežģītāka nekā domāts iepriekš,” norādījis izpētes vadītājs profesors Maikls Kaldvels (Michael Caldwell) no Albertas universitātes (Kanāda). "Un, kas ir vēl svarīgāk," pētnieks saka, "tagad ir radusies jauna liela zināšanu plaisa, ko aizpildīt pētniekiem nākotnē, jo pagaidām nav izdevies atrast čūsku fosilijas laika periodā no 140 līdz 110 miljoniem gadu pirms mūsdienām.”

Vecākā no četrām čūsku fosilijām, Eophis underwoodi, atrasta Lielbritānijas dienvidu daļā, netālu no Kirklingtonas ciema. No šīs čūskas ir saglabājušās tikai ļoti fragmentāras atliekas. Pašreizējie pētījumi liecina, ka Eophis underwoodi bijusi maza izmēra, taču šobrīd nav iespējams noteikt, cik veca tā bijusi nāves laikā, tātad nav skaidrs, vai mazais izmērs skaidrojams ar to, ka fosilizētā čūska bijusi nepieaugusi vai sugas īpatnību. 

Lielākā no čūskām, Portugalophis lignites, atrasta akmeņogļu nogulās Portugālē netālu no Guimarotas pilsētas. Pēc zinātnieku aplēsēm šīs čūskas garums sasniedzis metru.

Trīs no jaunatklātajām čūskām apdzīvojušas purvainas krastu teritorijas lielā salu grupā, kas atradusies senās Eiropas dienvidu daļā. Ceturtā čūska, Diablophis gilmorei, savukārt atrasta upes nogulumos Ziemeļamerikā, Kolorādo štata dienvidu daļā, un tā, atšķirībā no pārējām trim senajām čūskām, dzīvojusi iekšzemē.
Jaunā pētījuma rezultāti liecina, ka čūsku parādīšanās uz Zemes nav notikusi pēkšņi, kā domāts iepriekš. Izrādās, 167 līdz 100 miljonu gadu senatnē čūskas pakāpeniski evolucionēja, iegūstot mūsdienās zināmo izstiepto, bezkāju ķermeni, kas pielāgots rāpošanai uz vēdera.

Pētījumā gūts arī jauns ieskats čūsku grupas attīstības gaitā. „Balstoties uz jaunajiem atradumiem un veicot salīdzināšanu ar mūsdienu bezkāju ķirzakām, kas nav čūskas, pētījumā gaitā izvirzīta jauna ideja, ka čūskām raksturīgais galvaskauss attīstījies ievērojami ātrāk, pirms šie rāpuļi zaudēja kājas,” izteicies Kaldvels.
Turklāt, pētniekaprāt, tas nav pēdējais pārsteigums, ko mums varētu sagādāt čūsku evolūcija – Kaldvels uzskata, ka jaunidentificēto fosiliju galvaskausa un citu ķermeņa elementu anatomija mudina domāt, ka nākotnē tiks atrastas vēl vecākas čūsku fosilijas, kas, iespējams, atkal varētu mainīt uzskatus par neparastās zvīņrāpuļu apakškārtas attīstību.

Attēls: Jaunatklāto čūsku fosilizētie žokļi. Avots: M.Kaldvela publicitātes foto.

Avots:

uofa.ualberta.ca

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.