Atklājumi.lv

e-žurnāls par zinātni, cilvēku un rītdienas tehnoloģijām

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Suņu pirmsākumi, iespējams, meklējami Centrālāzijā

Suņu pieradināšana bija nozīmīgs notikums visas cilvēces attīstības vēsturē. Zināms, ka sākotnēji mājas suņi attīstījušies no Eirāzijas pelēkajiem vilkiem, taču līdz pat šim brīdim zinātnieku aprindās turpinās karstas diskusijas par to, kur un kad notikusi pirmā pieradināšana.

Jauns, līdz šim viens no plašākajiem ģenētiskajiem pētījumiem liecina, ka mūsdienu suņu pirmsākumi varētu būt meklējami Vidusāzijā - pirmos mūsdienu suņu priekštečus varētu būt izdevies pieradināt medniekiem netālu no Nepālas un Mongolijas. Pēc tam suņi pakāpeniski izplatījušies Austrumāzijā un citviet pasaulē.

Pētījumu veikuši Kornela universitātes (ASV) zinātnieki, un tā rezultāti publicēti žurnālā „Proceedings of the National Academy of Sciences”. 

Suņi šobrīd ir visdaudzveidīgākie dzīvnieki uz mūsu planētas – oficiāli ir atzītas vairāk nekā 300 dažādas suņu šķirnes, taču patiesais šķirņu skaits pasaulē varētu būt pat vēl lielāks. Lielā suņu daudzveidība ir skaidrojama ar selektīvo audzēšanu, ko cilvēki piekopuši gadu tūkstošiem ilgi.

Šis nav pirmais mēģinājums atrast vietu, kur sākusies cilvēku četrkājaino draugu vēsture. Vairāku iepriekš veiktu pētījumu rezultāti liecinājuši, ka suņu izcelšanās vieta varētu būt meklējama Tuvajos Austrumos. Citos pētījumos kā iespējamā izcelsmes vieta minēta Eiropa un Austrumāzija (Sk.: Ģenētiķi: suni pirmie pieradinājuši senās Eiropas paleolīta mednieki, atklajumi.lv, 28.11.2013.).

Kornela universitātes zinātnieku pētījumā tika iesaistīti 4676 tīrasiņu suņi (pārstāvēta 161 šķirne), 167 jaukteņi un 549 tā dēvētie village dogs (pusmežonīgie kranči?), kas dzīvo brīvā vaļā apdzīvotu vietu tuvumā. Kā norādījuši pētījuma autori, lai gan village dogs ir maz pētīta suņu grupa, šāda veida pētījumos tā ir ļoti nozīmīga - lielākā daļa mūsdienu suņu nepieder nevienai tīrasiņu šķirnei un nav pat moderno šķirņu sajaukums. Skaitliski lielākā daļa suņu ir village dogs, kas brīvi krustojas un to kontakts ar cilvēku aprobežojas ar to, ka suņi mitinās apdzīvotu vietu tuvumā. Village dogs ir mūsdienās ģeogrāfiski visplašāk izplatītākā un ģenētiski daudzveidīgākā suņu grupa, jo mākslīgā selekcija ir krasi samazinājusi šķirņu ģenētisko daudzveidību. Lielā daudzveidība līdztekus ievērojamiem populāciju izmēriem ir iemesli, kādēļ village dogs lieliski reprezentē tādu suņu ģenētiku, kāda, tā bijusi pirms modernajiem laikiem.

Pētījuma laikā zinātnieki no visiem suņiem paņēma asiņu paraugus. Vēlāk no tiem analizēja vairāk nekā 185,800 gēnus, uzmanību koncentrējot uz mitohondriju, Y hromosomu un autosomālo (gēni, kas nav saistīti ar X un Y hromosomām) dažādību.

Rezultātu analīzes gaitā noskaidrojās, ka Dienvidu un Klusā okeāna mūsdienu suņu populācijas ir cēlušās gandrīz tikai no Eiropas īpatņiem, lai gan pētījumi liecina, ka šajos reģionos suņi bija plaši sastopami arī pirms tajos tika nodibināts kontakts ar Eiropu. Tas mudina domāt, ka Eiropas dzīvnieki vietējos suņus ir pakāpeniski „aizstājuši”. Citviet, piemēram, Āfrikā, suņi radušies, sajaucoties Eiropas un vietējās izcelsmes suņiem. Tomēr lielā daļā pētīto populāciju, to skaitā, piemēram, Vjetnamas, Indijas un Ēģiptes, tika atrasts ļoti mazs Eiropas suņu gēnu piejaukums. Tā vietā šo populāciju ģenētika liecināja par Vidusāzijas izcelsmi. Augsta ģenētiskā daudzveidība tika novērota Austrumāzijā un Dienvidrietumu Āzijā, ko zinātnieki skaidro ar tiešo Vidusāzijas tuvumu.

Jaunā pētījuma rezultāti strīdu par suņu pirmsākumu ģeogrāfisko lokalizāciju visticamāk līdz galam neatrisinās, taču tie ir būtiski ceļā uz pilnīgākas ainas ieguvi. Pētījuma autori norādījuši, ka nākamais solis galējās atbildes meklēšanā, varētu sekot seno suņu atlieku DNS analīze. Tikai šāda izpēte varētu atspēkot vai apstiprināt līdz šim izvirzītās hipotēzes par Vidusāzijas un citu reģionu lomu suņu pieradināšanas gaitā.

Turklāt izcelsmes vieta nav vienīgais noslēpums, ko glabā suņu rašanās pirmsākumi. Lielākā daļa pētnieku ir vienisprātis, ka suņi no savvaļas vilkiem atdalījušies  vismaz pirms 15,000 gadu, taču sīkākas detaļas par to, kā tas noticis, ir miglā tītas (Sk.: Cik sen suņi dzīvo blakus cilvēkam?, atklajumi.lv, 14.09.2011.).

„Nav šaubu, ka senie suņi uzturējās medību nometņu tuvumā, pakāpeniski aizvien vairāk pieskaņojoties cilvēku dzīvesveidam. Taču jautājums ir, kas bija pirmais solis, kas iniciēja šādu notikumu attīstību?” par neatbildēto jautājumu prāto doktors Adams Boiko (Adam Boyko) no Kornela universitātes.

Zinātnieki sliecas domāt, ka suņu attīstības virzītājspēks bija medību atliekas – uzlabojoties cilvēku mednieka prasmēm, gaļas bija aizvien vairāk, un vilki sāka pārtikt no medījumu atliekām, ko cilvēki neapēda, pakāpeniski aizvien vairāk aprodot ar cilvēku klātbūtni. Adams Boiko uzskata, ka ģenētiskās pārmaiņas, kas pēc tam notika vilkos (ķermeņa izmēra samazināšanās u.tml.) bija kā atbildes reakcija dzīvesveida pārmaiņām, jo dzīvnieki vairs nebija tik ļoti atkarīgi no medību veiksmes.

Kā norādījis Boiko, izrādījās, ka riskantā sadarbība ar cilvēkiem suņiem galu galā izrādījās pat ļoti izdevīga – mūsdienās pasaulē ir aptuveni miljards suņi, kamēr vilku skaits, iespējams, ir pat zem 10 miljoniem.

Evolucionārā bioloģe Sjūzena Krokforda (Susan Crockford) no Viktorijas universitātes (Toronto universitātes koledža) Kanādā, savukārt, uzskata, ka suņi "pašdomestificējās" vairākas reizes vairākās vietās, tāpēc tie varēja parādīties dažādos vēstures periodos. Par šo procesu viņa raksta grāmatā „Dzīves ritmi: vairogdziedzera hormons un sugu izcelšanās" (Rhythms of Life: Thyroid Hormone and the Origin of Species).

Attēls: wikimedia.org.

Avoti:

bbc.com
nature.com
sciencemag.org

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.