Atklājumi.lv

e-žurnāls par zinātni, cilvēku un rītdienas tehnoloģijām

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Kāpēc zivis izvairās no atšķirīgiem partneriem

Daudzām dzīvnieku sugām lieli īpatņi pārojas pārsvarā ar lieliem partneriem, mazi - ar maziem. Ar Āfrikas monogāmo zivju pelvicachromis taeniatus piemēru izdevās parādīt, ka līdzīgs izvēlīgums var tikt novērots pat tad, ja "gaumes" visiem īpatņiem ir vienādas (visi izvēlās lielus partnerus), bet tieša konkurence par pievilcīgākajiem partneriem nepastāv. Iemesls acīmredzot ir tajā, ka zivis saprātīgi novērtē pašas savu pievilcīgumu, un, jo tas zemāks, jo zivs piekāpīgāka.

Daudzām dzīvnieku sugām, ieskaitot arī cilvēku, viens no galvenajiem kritērijiem partnera izvēlē ir viņa augums. Bieži (kaut arī ne vienmēr) priekšroka tiek dota pašiem lielākajiem partneriem. Tas daudzos gadījumos pilnībā attaisnojas. Piemēram, teritoriālām sugām liels tēviņš, visdrīzāk, labi aizsargās savu iecirkni no konkurentiem, liela mātīte, visam citam nemainoties, visdrīzāk, laidīs pasaulē vairāk pēcnācēju nekā maza.

No otras puses, virknei sugu, to skaitā arī cilvēkam, veidojot pārus, tiek novērota tā sauktā "pozitīvā asortivitāte" jeb sev līdzīgo izvēle. Lielie tēviņi parasti veido pārus ar lielām mātītēm, vidējie - ar vidējām, mazie - ar mazām. Asortivitātes iemesli var būt dažādi. Parasti aplūko divus iespējamos variantus:

1) Partnera izvēle "lūkojoties pēc sevis" (self referential mate choice). Citiem vārdiem, partnera pievilcība var būt atkarīga no tā, cik ļoti viņš ir (nav) līdzīgs tam, kas izvēlas. Šī parādība ir plaši izplatīta, piemēram, izvēloties partneri pēc radniecības pakāpes (sk.: Stress veicina tuvradniecīgu krustošanos, "Elementi", 19.03.2009.). Var gadīties, ka, arī izvēloties pēc izmēra, daži dzīvnieki salīdzina ar sevi un dod priekšroku tāda paša auguma īpatņiem.

2) Pozitīva asortivitāte pēc izmēra var veidoties arī bez jebkādas "lūkošanās pēc sevis" - pateicoties konkurencei starp viena dzimuma pārstāvjiem par pievilcīgiem partneriem. Pieņemsim, visiem tēviņiem patīk lielas mātītes, bet mātītes izvēlas lielus tēviņus. Tad tiešas konkurences (piemēram, turnīru cīņas) vai netiešas sacensības (piemēram, ja mātītes izvēlas pašus lielākos tēviņus no tiem, kas viņu aplido) rezultātā var gadīties tā, ka visas lielās mātītes "izķer" lielie tēviņi, bet mazajiem atliks vien pāroties ar tādām pašām sīkajām.

Bonnas universitātes (Vācija) biologu veiktie eksperimenti ar Āfrikas zivīm pelvicachromis taeniatus parādīja, ka ir iespējams vēl arī trešais variants, kurā gan visu īpatņu gaumes ir vienādas, gan arī nav konkurences starp viena dzimuma īpatņiem, taču pāru veidošanā tik un tā tiek novērota pozitīva asortivitāte.

Pirms dažiem gadiem minētie autori šai zivju sugai atklāja paaugstinātu tieksmi uz tuvradniecīgu krustošanos (sk.: Āfrikas zivīm atklāta tieksme uz incestu, "Elementi", 07.02.2007; tur arī īsumā aprakstīts Pelvicachromis taeniatus dzīves veids un kopdzīves uzvedība). Priekšrokas došana tuviem radiniekiem neapšaubāmi nozīmē izvēli "lūkojoties pēc sevis", jo, lai atšķirtu radus no svešiniekiem, nepieciešams potenciālo partneri salīdzināt ar sevi. Tāpēc bija loģiski pieņemt, ka arī izvēli pēc auguma šīs zivis veic, ņemot vērā savu personīgos izmērus. Eksperimenti tomēr parādīja, ka pelvicachromis taeniatus partneru izvēle nav atkarīga no to auguma - visas zivis bez ierunām izvēlas pašus lielākos partnerus. Taču "pašvērtējuma" elements pāru veidošanā tomēr piedalās, jo mazās zivis labvēlīgāk reaģē uz ne tik pievilcīgu, tas ir, mazu pretējā dzimuma pārstāvju aplidošanu.

Jāpaskaidro, ka lielākajai daļai dzīvnieku sugu partnera izvēli pārsvarā veic mātītes, savukārt tēviņi nav pārāk izvēlīgi. Tas ir saistīts ar to, ka mātītes pēcnācējos parasti iegulda daudz vairāk resursu nekā tēviņi. Savukārt, ja rūpes par pēcnācējiem uzņemas tēviņš, tad vīriešu dzimums var kļūt izvēlīgāks, un tad nevis tēviņi, bet gan mātītes potenciālo partneru priekšā dejos rituālās dejas, lai tos savaldzinātu (sk.: Tēva rūpes par pēcnācējiem strausi pārmantojuši no dinozauriem, "Elementi", 23.12.2008). Pelvicachromis taeniatus rūpes par pēcnācējiem ir kopīgas (mātīte pieskata ikrus, tēviņš apsargā teritoriju), un tāpēc zināma izvēlīguma pakāpe ir novērojama abiem dzimumiem. Gan šīs sugas tēviņiem, gan mātītēm ir savi kāzu tērpi: pirmajiem vairošanās periodā vēders kļūst koši dzeltens, otrām - violets.

Lai noteiktu īpašības, kuras partneros tiek uzskatītas par priekšrocību, pētnieki lika vairoties gatavus tēviņus un mātītēs pa vienam 25×15×15 cm izmēru akvārijā. Pie pretējām akvārija sienām tika pielikti divi datora monitori. Abos ekrānos vienlaikus ieslēdza vienu un to pašu filmiņu: plakans, pārošanās krāsās tērpts pretējā dzimuma zivtiņas attēls lēni kustējās pa ekrānu, vispirms vienā virzienā, tad otrā. Vienīgā atšķirība starp filmām bija zivtiņu izmērā: uz viena ekrāna tā bija lielāka nekā uz otra. Filmās bija arī fons, kas palīdzēja dzīvajām zivīm novērtēt uzzīmēto izmērus. "Mātīšu" filmās tēviņš peldēja uz aliņas - topošā "jaunlaulāto" mājokļa - fona, "tēviņu" filmās uzzīmētā mātīte pārvietojās uz augu fona. Pētnieki gaidīja, kamēr zivs pietuvosies 5 cm attālumā kādam ekrānam, un no šī brīža divu minūšu laikā reģistrēja laiku, ko zivs pavadīja katra ekrāna tuvumā. Pēc tam eksperimentu atkārtoja, apmainot filmiņas vietām.

Zivis, kas piedalījās eksperimentā, stipri atšķīrās pēc izmēriem, taču tas, kā noskaidrojās, nekādi neietekmēja viņu izvēli. Gan mazie, gan lieli īpatņi vienmēr pārliecināti peldēja pie lielākās no divām uzzīmētājām zivīm. Speciālisti, kas pēta zivju pārošanās uzvedību, jau daudzkārt ir parādījuši ar dažādām sugām, ka izvēlīgums šādos eksperimentos diezgan precīzi ataino izvēlīgumu pāru veidošanā. Attiecīgi, gan pelvicachromis taeniatus tēviņi, gan mātītes izvēlās lielākos partnerus neatkarīgi no sava personīgā izmēra.

Eksperimentā kā stimulus izmantoja uzzīmētas, nevis dzīvas, zivis, lai varētu pētīt izmēra ietekmi atsevišķi no visiem citiem faktoriem. Iespējams, lielās zivis atšķiras no sīkajām pēc kaut kādām uzvedības īpatnībām vai pēc smaržas. Izvēlētajā eksperimenta dizainā šie "nenozīmīgie" faktori tika izslēgti. Taču, iespējams, zivīm svarīgs nevis partnera lielums, bet gan iekrāsotā apgabala izmērs uz viņa vēdera? Lai to pārbaudītu, eksperiments tika veikts divos variantos: vienā gadījumā lielo īpatņu attēli bija iegūti no mazāko attēliem ar vienkāršu visa palielināšanu, otrā palielinot iekrāsotā apgabala izmēru atstāja neizmainītu. Zivis abos gadījumos izvēlējās lielāko partneri.

Tēviņi izrādījās izvēlīgāki: viņi pamanīja pat nelielas uzzīmēto mātīšu izmēru atšķirības, kamēr mātītes reaģēja tikai uz spēcīgām atšķirībām tēviņu izmēros.

Otrajā eksperimentu sērijā autori lika divas neradniecīgas, pretēja dzimuma zivis vienā akvārijā ar iepriekš sagatavotu aliņu un raudzījās, kā veidosies viņu attiecības. Gan tēviņi, gan mātītes bija sašķiroti pēc lieluma. Pašu lielāko tēviņu ielika akvārijā ar pašu mazāko mātīti, otro pēc izmēriem tēviņu - ar otro mazāko mātīti, utt. Pavisam bija 24 zivju pāri, no kuriem veidoja ģimenes un izaudzēja pēcnācējus 15 pāri, bet 9 tā arī nespēja rast viens ar otru kopīgu valodu.

Kā izrādījās, ģimenes veidošanas varbūtība ir tiešā veidā atkarīga no tā, cik ļoti tēviņš un mātīte atšķiras pēc izmēriem. Jo mazāka bija atšķirība to izmēros, jo aktīvāk zivtiņas pārojās viena ar otru. No 15 pāriem, kuriem ķermeņu garumu starpība bija mazāka par 9 mm, ģimenes izveidoja 11 (73%). No atlikušajiem 9 pāriem, kuros partneru izmēri atšķīrās vairāk, ģimeni veidoja tikai 4 pāri (44%). No četriem pāriem ar augumu starpību, lielāku par 1,5 cm, ģimeni neizveidoja neviens.

Turklāt tika pamanīts - jo mazāka mātīte, jo aktīvāk viņa cenšas savaldzināt tēviņu. Taču, ja tēviņš ir par viņu daudz lielāks, visi viņas centieni parasti izrādās veltīgi.

Eksperimentā netika atklāta saistība starp tēviņa izmēru un pēcnācēju izdzīvošanu. Taču tas droši vien saistīts ar to, ka tēviņam eksperimentā nebija no kā aizsargāt savu ligzdu. Dabā viss var būt pavisam citādāk. Bet tika pamanīta skaidra pēcnācēju skaita un izdzīvošanas atkarība no mātītes izmēra: lielās mātītes vidēji izdēja vairāk ikru un izaudzēja vairāk mazuļu. Tādējādi tēviņiem ir iemesls izvēlēties sev lielākas partneres.

Eksperimenta gaitā nekāda konkurence par pievilcīgākajiem partneriem starp zivīm būt nevarēja, tāpēc iegūtos rezultātus var izskaidrot tikai ar atšķirībām "piekāpīgumā", tas ir, gatavībā saistīt savu dzīvi ar ne pārāk pievilcīgu partneri. Pie tam piekāpīgums, kā izrādījās, ir atkarīgs no zivju pašu izmēriem: sīkākās īpatnes labprātāk piekrita veidot ģimenes ar maziem partneriem, lielās savukārt sīkajām neskatījās ne virsū. Tādā veidā, kaut arī gaumes visām zivīm ir vienādas, "pašvērtējuma" un "ar sevi salīdzināšanas" elements pāru veidošanā tomēr pastāv. Un ar to ir pietiekami, lai ģimenes izrādītos sakārtotas pēc izmēriem.

Attēlā: Pelvicachromis taeniatus tēviņš (no kreisās) un mātīte. Attēls no vietnes www.wikipedia.org

Avots:

Sebastian A. Baldauf, Harald Kullmann, Stefanie H. Schroth, Timo Thünken, Theo C. M. Bakker. You can't always get what you want: size assortative mating by mutual mate choice as a resolution of sexual conflict (pilns teksts - PDF, 245 KB) // BMC Evolutionary biology. Advance online publication 10 June 2009.

Aleksandrs Markovs

Ilmāra Cīruļa tulkojums

Raksts pārpublicēts no elementy.ru