Atklājumi.lv

Modernā tipa cilvēki Āzijā, iespējams, dzīvo daudz senāk nekā iepriekš domāts

Mūsdienu cilvēku ienākšanas laiks Dienvidu un Austrumu Āzijā pagaidām nav precīzi zināms un par šo jautājumu nereti attīstās visai karstas zinātniskas debates. Atbilstoši plaši pieņemtam un daudzviet popularizētam uzskatam, Homo sapiens Vidusjūras austrumu piekrasti, izejot no Āfrikas, pirmo reizi sasniedza laikā starp 85 000 un 130 000 gadiem pirms mūsdienām, siltākā un mitrākā klimatiskā posmā, ko sauc par 5. jūras izotopu stadiju (MIS 5).

Pazīstamākās, ar šo migrāciju saistītās arhaisko mūsdienu tipa cilvēku dzīves vietas ir atklātas Izraēlā pie Skūlas un Kafzē. Skūlas atradumu vecums ir apmēram 81 tūkst. gadu, bet Kafzē – ap 120 tūkst. gadu. Kā uzskatīts līdz šim, tālāk par Levanti šie "pirmā viļņa" Homo sapiens netika un pie tā nereti tiek vainota gan nespēja konkurēt ar neandertāliešiem, gan pirms aptuveni 74 000 gadu notikušais lielais Tobas vulkāna izvirdums Sumatrā. Pēc šī izvirduma, kas bijis viens no lielākajiem zināmajiem Zemes ģeoloģiskās vēstures kvartāra periodā (sākās 2,5 milj. gadu atpakaļ un turpinās līdz mūsdienām), atbilstoši Tobas katastrofas teorijai, uz aptuveni 6 līdz 10 gadiem visā planētā iestājusies vulkāniskā ziema. Tā izraisījusi globālu ekoloģisko katastrofu - daudzviet izzudusi veģetācija, iestājies sausums un, trūkstot pārtikai, daudzi dzīvnieki, tai skaitā arī hominīdi, nonākuši izmiršanas draudu priekšā, populācijām kļūstot ļoti mazskaitlīgām un izejot caur tā sauktajiem pudeles kakliņa notikumiem, tādējādi sugas ietvaros ievērojami samazinot ģenētisko daudzveidību.

Nākošā cilvēku migrācija, dodoties laukā no melnā kontinenta, atbilstoši arheoloģiskajiem datiem un ģenētiskajām analīzēm, notikusi pirms apmēram 60 000 gadu, kad Ziemeļāfriku caur Sinaja pussalu atstājusi cita, vulkānisko ziemu Āfrikas kontinentā pārdzīvojusi Homo sapiens populācijas grupa. Šie tuvu radniecīgie cilvēki bijuši daudz veiksmīgāki nekā to priekšgājēji un visai ātri, ejot gar Indijas okeāna piekrasti, pirms aptuveni 50 000 gadu nonākuši līdz Austrālijai. Rasu atšķirības, atbilstoši šai versijai, veidojušās tikai vēlajā paleolītā, populācijām ļoti ātri piemērojoties konkrētiem ģeogrāfiskiem apstākļiem.

Homo sapiens dzīvoja Ķīnā jau pirms 70 000 gadu

Tomēr ir vairāki atradumi, kas šo hipotēzi liek apšaubīt. Viens no tādiem ir Tongtianyan alā, Liujiang apgabalā, Guangxi Zhuang autonomajā provincē Dienvidķīnā 1958.g., vietējiem strādniekiem iegūstot dabīgo lauksaimniecisko mēslojumu, atrastais galvaskauss un daļa citu skeleta kaulu. Galvaskauss morfoloģiski pieder Homo sapiens un tā tilpums - 1567 cm2 - ir lielāks par mūsdienu cilvēku vidējo smadzeņu apjomu, bet atbilstošs kromaņjoniešu rādītājiem.

Sākotnēji, vadoties pēc līdzībām ar Japānā droši datētām cilvēku fosīlijām, zinātnieki pieņēma, ka Tongtianyan alas cilvēks dzīvojis pirms 20 000 līdz 30 000 gadu. Tomēr vēlāk, 2002.g., amerikāņu un ķīniešu zinātniekiem atkārtoti izpētot nogulumus, kuros atrada kaulus, - tos datējot gan stratigrāfiski, salīdzinot ar citām, netālu esošām alām, gan izmantojot urāna-torija metodi, - konstatēja, ka fosīliju minimālais vecums ir 68 000 gadu, bet ļoti ticami, ka 111 000 līdz 139 000 gadu. Ja šis datējums ir pareizs (un pētījuma publikācija prestižajā izdevumā "Journal of Human Evolution" to ar visai lielu ticamību ļauj par tādu uzskatīt), tad nāksies atzīt, ka Homo sapiens Austrumāzijā nonācis vienlaicīgi, ja ne ātrāk par laiku, kad, kā šobrīd vēstī vairākums mācību un populārzinātnisku grāmatu, tas, šķērsojot Sīnaja pussalu, pirmo reizi atstājis Āfriku. Ņemot vērā, ka šāda iespējamība ir maz ticama pirmajā, bet neloģiska otrajā gadījumā, nepieciešams apsvērt citus, zinātniskus Homo sapiens evolūcijas skaidrojumus.

Nosacīti tos varam sadalīt divās kategorijās. Pirmajā ietilpst dažādas variācijas par senāku un vairākkārtēju Homo sapiens iziešanu no Āfrikas, katram nākošajam vilnim daļēji saplūstot ar iepriekšējo, bet otro veido multireģionālā hipotēze. Saskaņā ar šo hipotēzi, kas sava savdabīguma un alternatīvā skatījuma dēļ raisa vislielāko interesi, Homo sapiens ir izveidojies nevis kādā vienā Āfrikas nostūrī pirms aptuveni 100 000 līdz 200 000 gadu, bet daudz ilgākā laika posmā, paralēli dažādos Āfrikas, Eiropas un Āzijas reģionos patstāvīgi evolucionējot atsevišķām Homo erectus populācijām, kas, dodoties dažādos virzienos, tur nonāca pirms aptuveni 2 miljoniem gadu. Šo populāciju pēcnācēji, saglabājot savas dabīgās atlases ceļā iegūtās atšķirības, taču savstarpēji pa laikam apmainoties ar gēniem, arī ir mūsdienu rasu pamatā.

Viens no multireģionālās evolūcijas hipotēzes autoru svarīgākajiem pamatpieņēmumiem noraida nesena (ar to saprotot apmēram pēdējos 100 000 gadus), visus modernā tipa cilvēkus vienlaicīgi skaroša pudeles kakliņa notikumu. Netiešus pierādījumus šī uzstādījuma patiesumam sniedz divi šogad publicēti raksti.

Tobas vulkāna izvirdums neizraisīja vulkānisko ziemu

Pirmajā rakstā, kas ievietots izdevuma "Quaternary International" jūnija numurā, britu pētnieku komanda, kas strādāja Oksfordas universitātes cilvēka evolūcijas un aizvēstures profesora Maikla Petraglija vadībā, ziņo par izdarītiem izrakumiem un augsnes paraugu analīzēm Indijā. Zinātnieki darba gaitā gan ieguvuši apstiprinājumu iepriekš noteiktajam Tobas vulkāna izvirduma datējumam, gan arī, kas ir krietni saistošāk, secinājuši, ka šis izvirdums visdrīzāk tomēr nav izraisījis Homo sapiens lielas daļas masveida izmiršanu, populācijai MIS4 posmā (pirms apm. 74 000 gadu) samazinoties līdz nepilniem 10 000, tikai vienā reģionā (Āfrikā) palikušiem īpatņiem, kā to proponē vēlās Āfrikas pamešanas hipotēzes aizstāvji. 

Petraglija komanda, veicot izrakumus Jureras upes ielejā Dienvidindijā un Sonas ielejā subkontinenta ziemeļos, atklāja vidējā paleolīta nuklejus un atšķilu rīkus, kas atradās kā zem, tā virs Tobas pelnu slāņa. Šie rīki, kopā ar citām liecībām - ģeoloģiskiem, floras un faunas atradumiem arheologiem ļāva secināt, ka pēc vulkāna izvirduma ir turpinājusies iepriekšējā apdzīvotība, turklāt saglabājoties tādiem pašiem vides apstākļiem. "Mums izdevās pirmo reizi atrast arheoloģiskus priekšmetus, kurus iespējams sasaistīt ar Tobas vulkāna izmestajiem pelniem," stāsta Petraglijs. "Vidējā paleolīta rīki bija gan zem, gan virs pelnu slāņa, pierādot, ka tie tikuši lietoti Tobas notikuma laikā. Izpētot šos rīkus, mēs konstatējām, ka tie ir ļoti līdzīgi un no tā secinājām, ka vidējā paleolīta populācija šajās vietās turpinājusi izvirduma nepārtrauktu eksistenci. Saprotams, tas ir kaut kas pilnīgi pretējs plaši zināmajām teorijām."