Atklājumi.lv

Izpētītas senākās dzirdes kauliņu fosīlijas: rezultāti sniedz jaunas atziņas par cilvēka evolūciju

Žurnāla PNAS 13.maija numurā publicēts raksts par divu Dienvidāfrikas hominīnu - Paranthropus robustus un Australopithecus africanus dzirdes kauliņu fosīliju izpēti. Dzirdes kauliņi, kas ir cilvēka skeleta mazākie kauli, fosīlajos atradumos sastopami ārkārtīgi reti. Binghemptonas universitātes (ASV) antropologu vadībā veiktais starptautiskas zinātnieku komandas pētījums ir būtiski papildinājis mūsu zināšanas par agrīno cilvēku evolūciju.

Atšķirībā no citiem skeleta kauliem, ar locītavām un saitēm savstarpēji savienotie dzirdes kauliņi - āmurītis, laktiņa un kāpslītis ir pilnībā izveidojušies un izauguši jau piedzimstot. Tas nozīmē, ka to veidošanos galvenokārt nosaka ģenētika (vides apstākļiem, mātes uzturam grūtniecības laikā, utml. atstājot mazāku nozīmi) un, līdz ar to, tie dod svarīgu evolucionāro informāciju gan par radniecību ar citām sugām, gan par dzirdes īpašībām.

Salīdzinot pazīstamajās, ar fosīliju atradumiem bagātajās Dienvidāfrikas alās - Svartkrānā un Sterkfonteinā atrastos P.robustus un A.africanus dzirdes kauliņus, tai skaitā senāko šobrīd zināmo, ar laiku pirms 1,8 miljoniem gadu datēto, vienam atsevišķam hominīnam piederošo visu trīs kauliņu komplektu (P.robustus, paraugs SKW 18), pētnieki secināja, ka āmurītis gan vienam, gan otram senajam pērtiķcilvēkam - P.robustus mazākā, bet A.africanus lielākā mērā - ir līdzīgāks atbilstošajam mūsdienu cilvēka kaulam nekā lielajiem pērtiķiem - šimpanzēm, gorillām un orangutāniem. Daudzi citi šo un citu seno hominīnu skeleta kaulu morfoloģiskie parametri vēl saglabā ievērojamas līdzības ar pērtiķiem, kamēr staigāšana uz divām kājām un acu zobu izmēru samazināšanās jau sen tiek uzskatīta par obligātu "cilvēciskošanās" pazīmi. Tagad šiem diviem kritērijiem, iespējams, būs jāpievieno vēl trešais - āmurīša forma, saka pētījuma vadītājs Rolfs Kvams (Rolf Quam). Lai to varētu apgalvot pavisam noteikti, gan vēl vajadzīgas citas papildu fosīlijas.

Pretēji āmuriņam, divu pārējo dzirdes kauliņu forma izpētītajiem paraugiem vairāk līdzinās lielo pērtiķu nekā cilvēku anatomijai, tādējādi arī šajā ziņā uzrādot pārejas pazīmes, kuras vērojamas visiem agrīnajiem hominīniem.

Dzirdes kauliņu, kā arī ārējās, vidējās un iekšējās auss dažādība atspoguļo funkcionālo dzirdes īpašību atšķirības. Šobrīd nav iespējams pateikt, kā tieši divus miljonus gadu atpakaļ dzīvojošo australopitēku dzirde atšķīrās no mūsdienu cilvēku dzirdes, taču, ir skaidrs, ka tā bija savādāka. Kā nākošo pētījumu soli autori plāno veikt P.robustus un A.africanus dzirdes kanālu virtuālo 3D rekonstrukciju. Tam nepieciešami augstas izšķirtspējas datortomogrāfa skenējumi. Iepriekš, izmantojot to pašu tehnoloģiju, šī zinātnieku grupa jau izveidojusi Atapuerkas kalnos Ziemeļspānijā atrastā, pirms 500 000 gadu dzīvojušā Homo heidelbergiensis auss modeli. H.heidelbergiensis, kurš tiek uzlūkots kā iespējamais neandertāliešu un arī Homo sapiens sencis, jau bija izveidojusies mūsdienu cilvēkam atbilstoša dzirdes sistēma.

Avots:
Rolf M. Quam, Darryl J. de Ruiter, Melchiorre Masali, Juan-Luis Arsuaga, Ignacio Martínez, and Jacopo Moggi-Cecchi.Early hominin auditory ossicles from South Africa.PNAS, May 13, 2013 DOI: 10.1073/pnas.1303375110