Atklājumi.lv

e-žurnāls par zinātni, cilvēku un rītdienas tehnoloģijām

Valodas, gēni un Āfrika

Ir vairākas teorijas, kas skaidro seno cilvēku migrācijas. Viena no zināmākajām liela mēroga vēsturiskajām migrācijām mums pazīstama ar Lielās tautu staigāšanas nosaukumu. Daudz dažādu migrāciju bija arī nesenākā pagātnē. Migrācijas veicina populācijas areāla paplašināšanos, bet tas nenozīmē, ka pārvietojās visa pamatpopulācija. Parasti staigāšanā (migrācijās) iesaistās tikai aktīvākā populācijas daļa (N.Gumiļevs šos cilvēkus nosauca par pasionāriem).

Tas savukārt nozīmē, ka notiek tikai atsevišķas populācijas daļas genofonda izplatīšanās. Gadās, ka migranti jaunajos rajonos jūtas tik labi, ka viņu pēcnācēju skaits ar laiku kļūst lielāks, nekā pamatiedzīvotājiem, bet genofonda dažādība ir mazāka. Un jo vairāk šī grupa vai tās pēcteči attālināsies no „vēsturiskās dzimtenes", jo vairāk samazināsies viņu gēnu daudzveidība. Šai parādībai ir nosaukums – „pamatlicēja efekts" (ģenētiskā dreifa paveids), termina autors – E.Mairs. Piemēram, vairākos rajonos Itālijas ziemeļos un Krievijas Tālajos Austrumos pašlaik ir vairāk ķīniešu, nekā pamatiedzīvotāju, bet viņu migrāciju veids ir savādāks nekā senatnē, tas nav saistīts ar lēnu pārvietošanos pa svešu teritoriju ilgā laika periodā un pakāpenisku sajaukšanos ar vietējiem iedzīvotājiem, bet, iespējams, varētu atrast analoģijas ar cilšu migrācijām no Ziemeļurāliem Latvijas teritorijā V g.tk. pirms Kr. un vēlākām migrācijām, kad Latvijas teritorijā parādījās citas kultūras.

Kad senie Homo sapiens pirms 100 tūkstošiem gadu sāka migrēt no Āfrikas, viņi vairākas reizes bija iekļuvuši situācijā, kad populācijas locekļu skaits bijis tik mazs, ka bija apdraudēta populācijas izdzīvošana. Šādas situācijas sauc par „pudeles kakliņu". Grupas, kurām izdevās izdzīvot, vēlāk sajaucās ar vietējiem, kopējais un viņu pašu pēcnācēju skaits strauji palielinājies, bet ienācēju genofonds izšķīda, gēnu daudzveidība samazinājies. Ārēji tas izpaužas kā pazīmju izlīdzināšanās: cilvēki ar laiku kļuva vairāk līdzīgi savā starpā. Citiem vārdiem – ģenētiskā un morfoloģiskā daudzveidība samazinājās, kaut arī migranti no Āfrikas (vai viņu pēcnācēji) sajaucās ar Eiropas un Āzijas senajiem iedzīvotājiem, tai skaitā – ar neandertāliešiem, bet šis „piemaisījums" bijis minimāls, jo turpināja strādāt „pamatlicēja efekts".

Jaunzēlandes psihologs un antropologs Kventins Atkinsons (Quentin D. Atkinson) salīdzināja valodu fonētikas likumsakarības ar šo ģenētisko parādību un nonāca pie slēdziena, ka jo tālāk no Āfrikas, jo mazāka ir fonēmu daudzveidība cilvēku valodās.

Autors pieļāva, ka „pamatlicēja efekts" var ietekmēt ne tikai ģenētisko, bet arī fonētisko daudzveidību. Neskatoties uz to, ka migranti runā tajā pašā valodā (ar to pašu fonēmu komplektu), kas bija viņu dzimtenē, tomēr izrādās, ka, jo mazāk runātāju, tātad populācijas locekļu, jo mazāk saglabājas fonēmu. Ir daži izņēmumi, bet pētot lielu valodu skaitu, tendence ir acīmredzama. Pastāvīgi notiek veco fonēmu zaudēšana un jauno fonēmu iekļaušana valodā. Process nedaudz līdzinās kultūras un zināšanu zaudējumam populācijas sarukšanas iespaidā. Ja populācija ātri augs, zināšanas atjaunojas, jo tās ir vajadzīgas izdzīvošanai. Valoda neatjaunojas, jo tā neietekmē izdzīvošanu – cilvēki var izdzīvot, runājot nedaudz atšķirīgā valodā.

K.Atkinsons izpētīja 504 valodas dažādās pasaules malās, izmantojot datu bāzi „The World Atlas of Language Structures" un Baiesa analīzes statistiskās metodes (Bayesian information criterion), jo datu bāzē ne vienmēr bija norādīts precīzs fonēmu daudzums katrā valodā.

Pētījuma pirmais uzdevums: ja pastāv „pamatlicēja efekts", tad varbūt var noteikt centru, no kurienes varēja izplatīties valodas. Un K.Atkinsons nonāca pie slēdziena, ka šāds centrs varēja būt tikai Āfrikā. Atkarībā no tā, kādi dati tika izmantoti, ir nelielas atšķirības: ja ņem vērā individuālo valodu datus, centrs bijis Dienvidu un Centrālajā Āfrika, bet pēc vidējiem datiem par valodu saimēm par centru uzskatāma visa Āfrika. Rezultāts ir statistiski ticams un stabils neskatoties uz dažādām korekcijām, tai skaitā sakarā ar konkrētas valodās runātāju skaitu.

Tomēr tas nenozīmē, ka valoda ir cēlusies tikai vienu reizi Āfrikā un visas pārējas valodas ir cēlušās no šīs vienīgās pirmvalodas. Tas arī nenozīmē, ka visiem pārējiem senajiem cilvēkiem, kuri dzīvojuši tajā laikā ārpus Āfrikas, nebija savas valodas.

K.Atkinsona pētījumi pierāda, ka valodu attīstība ir līdzīga gēnu izplatībai. Tās populācijas, kuras no Āfrikas nekur negāja un turpināja runāt savās valodās, deva pēcnācējus, daļa no kuriem ar laiku izzuda, bet kāda daļa izdzīvojusi līdz mūsdienām. Ārpus Āfrikas, tāpat kā ar gēniem, varēja būt arī ar valodām: sajaucoties ar vietējiem iedzīvotājiem – neandertāliešiem un denisoviešiem izceļotāji no Āfrikas varēja iekļaut ne tikai viņu gēnus savu pēcnācēju genofondā, bet arī valodas. K.Atkinsona pētījumu rezultāti, iespējams, liecina tikai par to, ka mūsdienu valodas ārpus Āfrikas lielā mērā ir cēlušās no tām valodām, kādās runāja no Āfrikas nākušie migranti. Pagaidām ir pārāk maz datu, lai varētu izdarīt secinājumus par katras valodas dalību šajā procesā.

Krievu lingviste Svetlana Burlaka (Austrumu zinātņu institūts) nepiekrīt K.Atkinsona rakstā izteiktajiem secinājumiem, sākot ar pirmo apgalvojumu, ka jo mazāk valodas nesēju, jo mazāk šajā valodā fonēmu. Bieži notiek otrādi: teritorijas iekārotāji ar mazāku fonēmu skaitu valodā dažādā veidā piespied pamatiedzīvotājus pāriet viņu valodā. Kā piemēru viņa min abhāzu valodu, kas ir ļoti sarežģīta salīdzinoši ar krievu valodu, un suahili valodu, kurā ir nedaudz fonēmu, bet tā ir izplatīta ļoti lielā Āfrikas teritorijā kā starpnacionālā valoda. Tajā pašā laikā vairākām nelielām tautām saglabājas ļoti sarežģītas valodas, piemēram, nomas tautu valoda no koisānu (bušmeņu) valodu grupas. Tātad valodu izplatīšanas vairāk ir atkarīga no kontaktu veida, nevis fonēmu vai valodas nesēju skaita (un Latvija to izjuta uz savas „ādas" ļoti labi).

Otrkārt, K.Atkinsons pētījumā izmantoja datus par 504 valodām, bet pasaulē pašlaik ir aptuveni 6000 valodu. Datu bāze „The World Atlas of Language Structures" nav būvēta uz lingvistikas principiem, bet ir vienkāršs valodu apskats no vietām „uz kurieni vieglāk aizbraukt". Piemēram, no 1000 Jaungvinejas valodu šajā datu bāze ir informācija tikai par 50 valodām, bet par valodām, kurās runājušas tautas, kas iznīcinātas vai izmirušas eiropiešu kolonizācijas rezultātā, tur datu vispār nav. Dati par dažādām valodām nesalīdzināmi, trūkst vienlīdzīgas informācijas utt.

S.Burlaka norāda uz vēl vienu problēmu lingvistikā: valodu apraksts lielā mērā ir atkarīgs no tā, kurš apraksta šīs valodās, kā viņš dzird atsevišķas fonēmas (piemēram, dažādu tautu pārstāvji dažādi dzird latviešu valodas divskaņas).

Ir arī citi zinātnieki, kuri nepiekrīt K. Atkinsona pieejai un rezultātiem.

Avoti.
Quentin D. Atkinson. Phonemic Diversity Supports a Serial Founder Effect Model of Language Expansion from Africa // Science. 2011. V. 332. P. 346–349.
www.antropogenez.ru/ : С. Бурлак. Доказывает ли разнообразие звуков в языках, что все языки родом из Африки?
http://languagelog.ldc.upenn.edu/nll/?p=3090#more-3090: Phonemic diversity decays "out of Africa"? April 16, 2011 @ 3:26 pm · Filed by Mark Liberman under Computational Linguistics, Linguistic history, Phonetics and phonology.