Atklājumi.lv

Pētījums: Homo erectus Javas salā tomēr nedzīvoja vienlaikus ar mūsdienu tipa cilvēkiem

Atsevišķi Javas salas Homo erectus soloensis fosīliju datējumi ļāva izvirzīt pieņēmumu, ka, atšķirībā no pārējās pasaules, šie senie hominīdi šeit dzīvojuši vēl laikā, kad pirms apm. 60-40 tūkst. gadu Indonēzijā ieradās mūsdienu tipa cilvēks. Līdz ar to tika pieļauta kultūras un gēnu apmaiņa starp populācijām. Jauns, PLoS ONE publicēts pētījums šādu iespēju noliedz, uzrādot Javas H. erectus daudz lielāku vecumu.

Homo erectus ir viena no senākajām cilvēku grupām. Tieši šīs grupas pārstāvis bija pirmais atrastais senākais cilvēks. To 1887.gadā Javas salā Indonēzijā atklāja kara ārsts Eižens Dibuā un nosauca par pitekantropu. Tāpēc ar Homo erectus ir saistīta izplatīta kļūda - visus senākos cilvēkus saukt par pitekantropiem.

Līdz mūsdienām atrasti vairāki desmiti indivīdi. To raksturīgākā pazīme - ļoti masīvi uzacu valnīši, ļoti izstiepts galvaskauss ar zemu velvi. Senākie atradumi datējami ar ~ 1,6 milj. gadu, jaunākie ir 50–40 tūkst. gadu veci. Tātad, pitekantropi izzuda laikā, kad viņu teritorijas sāka iekarot mūsdienu tipa cilvēki.

Nosaukums — Pithecanthropus nozīmē "pērtiķcilvēks" (grieķu pithecos - "pērtiķis" + anthropos - "cilvēks").

Sugā Homo erectus izdalītas vairākas pasugas. Homo erectus soloensis ir Homo erectus pasuga, klasisko Javas pitekantropu pēctecis, ko var saukt arī par Solo pitekantropu pēc atraduma vietas pie Solo upes Javas salā. Vecums ~ 100 tūkst. gadu.

Aplūkojamā PLoS ONE raksta pamatā ir Solo Upes Terases projekta (Solo River Terrace Project) ietvaros veiktie pētījumi, kuru gaitā starptautiska zinātnieku grupa Gadjamadas (Gadjah Mada, Indonēzija) universitātes antropoloģes Etijas Indriati (Etty Indriati) un Sjūzenas Entones (Susan Antón) no Ņujorkas universitātes vadībā apkopoja un analizēja datus, kā arī ar jaunākajām datēšanas metodēm vēlreiz noteica vecumu vairākām Homo erectus fosīliju atradumu vietām Solo baseinā.

Viena no visvairāk pētītajām Solo H.erectus atradnēm ir Ngandonga. Šajā vietā, kas atrodas Solo upes kreisajā krastā, pētījumi sākās jau 1931.gadā. Tika atrastas 15 hominīdu paliekas, akmens un kaula darba rīki, kā arī 25 tūkstoši dzīvnieku kaulu. Ilgu laiku šos atradumus uzskatīja par Javas pitekantropu Ngandongas variantu, tātad – kā vienu no Homo erectus pasugām. Ngadongiešiem vērojamas progresīvas atšķirības no klasiskiem pitekantropiem: smadzenes ir lielākās, galvaskausa sānsienas gandrīz vertikālas, galvaskausa velve ieapaļa, u.c.

1973.gadā Solo upes krastā uzieti jauni atradumi – Sambangmakanā (Sambungmacan), 20 metru augstas piekrastes terases zemākajā slānī. Šo atradumu vecums dažādos pētījumos ļoti atšķiras un atkarībā no metodēm variēja no 50 līdz 300 tūkst. gadu. Daži no aplūkojamā raksta autoriem piedalījās 1996.gada pētījumos, kas bija saistīti ar dažādu Ngandongā, Sambangmakanā un Džigarā (Jigar) atrastu zīdītāju senuma noteikšanu pēc zobiem. Elektronu spina rezonanses (ESP) un urāna sēriju metodes uzrādīja vecumu 35-50 tūkst. gadu. Tas nozīmēja, ka laikā, kad Eiropā gāja uz beigām neandertāliešu laiks un visā pasaulē izplatījās Homo sapiens pārstāvji, Javas salā joprojām dzīvoja senāko cilvēku – arhantropu pārstāvji.

Tomēr cilvēku kaulu datējumi ne visai labi sakrita ar arhaiskās faunas vecumu, piemēram, ziloņi stegodoni bija vairāk raksturīgi vidējam, nevis vēlajām pleistocēnam. Nebija garantijas, ka cilvēku kauli ir tik pat veci (vai jauni) kā dzīvnieku zobi. Tomēr 2008.gadā Ngandongas un Sambangmakanas galvaskausi, datēti ar citu – gamma staru spektroskopijas (γ spectrometric 230Th/234U) torija-urāna metodi, atkal parādīja ļoti jaunu vecumu – 40-70 tūkst. gadu.

Kopš 2004.gada raksta autori turpināja pētīt procesus, kuru rezultātā izveidojās Solo upes terase, un centās ar jaunām analīzēm noteikt atradumu vecumu. Slāņos, kur kādreiz bija uzietas hominīdu paliekas, atrada pumeka gabalus. Tas ir vulkāniskais iezis, ko var izmantot argona analīzēs. Analīzes veica Ratgera universitātes (ASV) cēlgāžu laboratorijā (Noble Gas Laboratory of Rutgers University, USA). Ngandongas un Džigaras pumeka paraugu vecums bija gandrīz vienāds - 539±18 un 571±16 tūkst. gadu (BPN13 un BPN15), kas atbilst vidējam pleistocēnam. Pumeks izrādījās vecāks, nekā zobu paraugi, bet daudz jaunāks, nekā agrīno Homo erectus atradumi Sangiranas un Bapangas formācijā Sangiranā. Tas pēc vecuma atbilst Pohjadžaras (Pohjajar) formācijas slānim (Sangiranas nogulumu jaunākais slānis) bez cilvēku kauliem.

Autori šajā rakstā negrib sevišķi salīdzināt hominīnu atrašanas apstākļus kopā ar pumeka atradumiem Grencbenkas vai Bapangas formāciju (Grenzbank or Bapang formations) slāņos no Sangiranas paugura rajona. Solo pumeka vecums atbilst laikam starp Ngandongas un Džigaras „20-metrīgās terases" faunu un nabadzīgas Notopuro faunu (Notopuro ir senāka par Pohjadžaras formāciju), korelācija starp tām palīdzētu izpētei.

Lai pārbaudītu arī šo datējumu, tika paņemti paraugi no 2006.gadā atrastiem dzīvnieku zobiem, kas atradās slāņos zem pumeka. Šoreiz analīzes veica Austrālijas Nacionālās universitātes laboratorija, izmantojot ESP un urāna sēriju metodes. Bija paņemti katra zoba emaljas un dentīna paraugi. Kvalitatīvi paveikt analīzes izdevās 3 zobiem, kuru vecums izrādījās no 77 līdz 143 tūkst. gadu.

Ir divi skaidrojumi, kāpēc katra metode parādīja atšķirīgu rezultātu: 1) slāņi ir sajaukti un pumeka gabali kādu procesu rezultātā nokļuvuši šajā vietā no senākiem slāņiem. Šajā gadījumā pareizs ir datējums pēc zobiem, kas uzrādīja mazāku vecumu;

2) kaut kas notika ar zobiem, kurus izmantoja pētījumā. Piemēram, gruntsūdeņu ietekmē mainījās ģeoķīmiskais slāņu konteksts, tāpēc zobu datēšana uzrāda jaunāku vecumu, nekā tas ir īstenībā, bet pareizs datējums ir pēc pumeka.

Autori uzskata, ka 1.variants ir mazticams, jo pumeka gabali bija erozijas neskarti, terases un nogulumu veidošanās laiks nebija ilgs, kā arī tuvumā (tuvākā vietā – 30 km attālumā) nebija citu vietu, no kurienes šajā slānī varēja nonākt pumeka gabali. Izskatās, ka pumeks tiešām nonāca pētāmajā slānī drīz pēc nogulumu izveidošanās, kas notika diezgan strauji. Tāpēc vajadzētu būt pumeka, dzīvnieku zobu un hominīdu kaulu vecuma sakritībai. Pagaidām autori nevar atbildēt, kāpēc tie ir tik dažādi.

Datēšanas darbi paveikti ļoti korekti. Iespējams, patiešām gruntsūdeņi ietekmēja urāna saturu un līdz ar to arī vecuma noteikšanu, tomēr autoriem nav zināmi pētījumi, kuros būtu konstatētas tik lielas atšķirības ESR metodes datēšanā. Varbūt mitrajā tropiskajā klimatā kaut kas notika ar zobu ķīmisko sastāvu? Arī 1996.gada analīzes bija ļoti korektas.

Autori savā rakstā apraksta preparātu sagatavošanu analīzēm un analīžu veikšanas procesu, tas palīdz citiem speciālistiem pārliecināties par pētījumu veikšanas korektumu.

Raksta beigās zinātnieki atzīst, ka neizdevās noteikt kopējo pumeka un kaulu vecumu, kā arī izsaka pieņēmumu, ka Ngandongas un Džigaras atradumu vecums ir starp 546 (pēc pumeka argona analīzes datiem) un 143 tūkst. gadu (ņemot vērā zobu senāko vecumu).

Ja īstais atradumu vecums ir tuvāks 546 tūkst. gadu, tad Ngandongas hominīni Homo erectus ir nevis neandertāliešu vai Homo sapiens, bet Heidelbergas cilvēka (atradumi Atapuerkā Spānijā) vai arhaiskā Homo sapiens no Bodo (Etiopija) laikabiedri. Tas var būt viens no pamatargumentiem, kas liecina par šo taksonu līdzību un to atšķirību no Homo erectus. Pēc autoru domām, šajā gadījumā Ngandongas arhantropi aizpilda vietu starp klasiskiem Homo erectus (pitekantropiem) un Flores "hobitiem." Ja tomēr pareizāks ir vecums 143 tūkst. gadu, tad Ngandongas arhantropi eksistēja vienā laikā (taču ne vienā reģionā) ar paleoantropiem. Nosacīta ģeogrāfiskā izolācija varēja veicināt šīs hominīnu līnijas pastāvēšanu vidēja pleistocēna laikā.

Attēls: Wikimedia Commons

Avoti un literatūra:
Indriati E, Swisher CC III, Lepre C, Quinn RL, Suriyanto RA, et al.  The Age of the 20 Meter Solo River Terrace, Java, Indonesia and the Survival of Homo erectus in Asia. PLoS ONE 6(6): June 29, 2011
Antropogenez.ru - Возраст гоминид из Нгандонга удревнился, но остался неизвестным...