Atklājumi.lv

e-žurnāls par zinātni, cilvēku un rītdienas tehnoloģijām

Seno cilvēku mūža ilgums: vecvecāku efekta ietekme Homo sapiens konkurencē ar paleoantropiem

Seno hominīdu un seno cilvēku dzīves ilguma pētījumos ir noskaidrots, ka cilvēka priekšteču mūža garums nepārsniedza 30 gadu vecuma robežu. Piemēram, M. Dobrovoļskas rakstā "Cilvēks un viņa uzturs" ir šādi dati:

suga ķermeņa garums, cm ķermeņa svars, kg smadzeņu svars, gr dzīves ilgums
Oligocēna agrīnie hominīdi 40-50 2-3 27 ~10
Miocēna cilvēkveidīgie – prokonsuli un driopiteki 100 15 150 >10
Mio-pliocēna hominīdi – ramapiteki >100 15 ~400 ~20
Australpithecus afarensis 150 >30 >400 20
Australopithecus africanus 130 25-30 ~500 >20
Homo erectus 140-160 75 800-1000 30

Cilvēka mūža ilgumu ietekmēja dažādi faktori. Tie bija gan klimatiskie apstākļi, gan to sekas u.c. Piemēram, vēsturnieki visu laiku uzskatīja kā pāreja no medniecības uz citu saimniecības veidu - zemkopību ir pozitīvs faktors. Bet līdz ar to izmainījās uztura sastāvs: agrāk tā bija gaļa, zaļie augi, to augļi un saknes, tagad - vienveidīgie graudu produkti. Cilvēki nevarēja ātri pielāgoties šādām izmaiņām, sāka slimot, dzīvoja stresa apstākļos, kas veicināja mūža ilguma samazināšanos. L. Kordēns pētījis paleolīta cilvēku diētu un tagad apgalvo, ka iemācoties kultivēt augus, cilvēki saņēma mazāk vitamīnu, minerālu un aminoskābju. Tas viss pasliktināja veselības stāvokli.

Viens no krituma periodiem ir fiksēts agrajā bronzas laikmetā 1300-1100 gadu pr. Kr. Ļoti iespējams, ka to izraisīja īslaicīgas, bet vairākkārtējās krasas klimata svārstības un kopējā pasliktināšanās atlantiskā perioda beigās. Kļuva daudz vēsāk, pamazām izzūd siltummīlošie augi un dzīvnieki. Tas varēja pasliktināt apgādi ar uzturu, tomēr situācija nebija kritiska.

Latvijā demogrāfiskie pētījumi tika veikti izmantojot Ķivutkalna kapulauka materiālus. Daži indivīdi nodzīvojuši pat līdz 60 gadu vecumam, bet dažādos bronzas laikmeta posmos vidējais vīriešu mūža ilgums svārstījās no 25 līdz 34 gadiem, kas lielā mērā bija saistīts ar kara darbību, nevis ar dabiskām iespējām nodzīvot ilgu mūžu, bet sievietēm – vēl par dažiem gadiem mazāk, un tas savukārt bija saistīts ar grūtībām pirmajās dzemdības. Atsevišķos bronzas laikmeta posmos vidējais mūža ilgums bijis 21 gads, kad summējās dažādi negatīvi faktori, bet ar to grūti noteikt cilvēka iespējas nodzīvot tik daudz, cik atļauj viņa bioloģiskas spējas.

Vecuma noteikšanas problēma saistīta ar pašu noteikšanas objektu attīstības īpatnībām. Gribu atgādināt par jaundzimušo neandertāliešu galvaskausu pētījumiem, kuru rezultāti 2010. gadā tika publicēti vairākos izdevumos: Current Biology, Journal of Human Evolution, Science (skat. avotu sarakstā), kas liecina par citu attīstības ātrumu. Toreiz daudz sprieda par neandertāliešu un cilvēka attīstības atšķirībām. Tātad, nedrīkst vienkārši datus par mūsdienu cilvēkiem attiecināt uz senajiem cilvēkiem. Vēl vairāk tāpēc, ka izrādās, ka dažādas skeleta daļas uzrāda dažādu vecumu. Uz šo īpatnību norādīja krievu antropoloģe M. Mednikova savā rakstā par neandertāliešu pusaudža no Mustjē I pētījumiem „К вопросу о специфических особенностях юношеской стадии онтогенеза у европейских неандертальцев". Šajos pētījumos konstatēja, ka vecums pēc zobiem bijis 15,5+/-1,25 gadu, bet iegurņa kaulu pētījumi parādīja, ka šāds kaulu stāvoklis raksturīgs mūsdienu bērniem, jaunākiem par 9 gadiem. Arī ķermeņa garums bija līdzīgs apmēram desmitgadīgam mūsdienu bērnam.

2004. gadā žurnālā PLOS One publicēti ReičelasKaspari (Rachel Caspari) no Mičiganas universitātes (University of Michigan) un Sangas-Hī Lī (Sang-Hee Lee) no Kalifornijas universitātes (Department of Anthropology University of California at Riverside) pētījuma secinājumi par mūža ilgumu dažādos cilvēka evolūcijas etapos sākot ar laiku pirms 3 milj. gadu.

Lai salīdzinātu cilvēka senču dzīves ilgumu, tika apkopoti dati par hominīdiem, kas dzīvojuši pēdējo 3 milj. gadu laikā (768 indivīdi). Autores atzīmē, ka kļūdas mazināšanas nolūkos katras pētītās grupas, t.sk. neandertāliešu dati iegūti, izmantojot fosīlijas no dažādām vietām. Tie ir vēlīnie australopiteki un parantropi, agrā (750 - 300 t. g. pirms Kr.) un vidēja (300 - 100 t. g. pirms Kr.) pleistocēna Homo pārstāvji, Eiropas un Rietumāzijas neandertālieši, kā arī pēcneandertāliešu laika vēlā paleolīta sākumposma eiropieši (sk. Table 1 minētajā rakstā).

Jauno un veco īpatņu attiecība grupās tika noteikta, izmantojot zobu nodiluma novērtējumu. Izrādās, ka tiešām dzīves ilgums ļoti reti pārsniedza 30 gadus. Piemēram, uz 10 neandertāliešiem, kas miruši 15-30 gadu vecumā ir tikai 4 indivīdi, kas nodzīvojuši ilgāk par 30 gadiem. Augšējā paleolītā jau konstatēts cits stāvoklis: pirms 30 tūkst. gadu starp mūsdienu tipa eiropiešiem (kromaņjoniešiem) uz 10 jauniem pārstāvjiem ir 20 vecāki cilvēki. Jāņem vērā, ka mūsdienu tipa cilvēki arī vidējā paleolītā dzīvojoši ilgāk, nekā neandertālieši, kaut arī vidēji nepārsniedza 30 gadu robežu.

Kaspari un Lī savā rakstā neapspriež jautājumu, kāpēc notikusi dzīves ilguma izmaiņa, bet atzīmē dažas Homo sapiens ķermeņa īpašības, kas pozitīvi varēja ietekmēt izdzīvošanu. Īpaši tiek uzsvērts sociālais faktors - vecāku cilvēku palīdzība bērnu audzināšanā (vecvecāku efekts) un pieredzes nodošanā, kas sekmēja ģimenes pieaugumu, lielāka skaita bērnu izdzīvošanu un jaunu tradīciju dibināšanu. Šis apstāklis varēja būt viens no izšķirošajiem, kāpēc par dominējošo un gala iznākumā vienīgo Homo grupu kļuva Homo sapiens. Raksta autores nonāk pie slēdziena, ka, jo cilvēki vecāki, jo gudrāki.

Jaunajā rakstā žurnāla Scientific American augusta numurā Reičela Kaspari no jauna pievēršas saviem agrākiem pētījumiem, lielāku uzmanību veltot vecvecāku lomai ģimenē un bērnu audzināšanā. Agrākos pētījumos bija parādīts, ka cilvēki, piemēram, pirms 50 tūkstošiem gadu, nenodzīvoja līdz vecumam, kad varēja ieraudzīt savus mazbērnus. Jēdziens „vecvecāki" varēja parādīties tikai augšējā paleolītā, apmēram pirms 30 tūkst. gadu. Mūža ilgums ir atkarīgs no veselības stāvokļa, izplatītām slimībām, traumām un diezgan daudz – dzemdībām (pirmo dzemdību faktors bijis aktuāls ļoti ilgi. Par to raksta Gunita Zariņa, balstoties uz Latvijas materiāliem līdz pat 18. gs.). Reičela Kaspari uzsver domu, ka cilvēka mūža ilgums ir cieši saistīts ar dzīves apstākļiem. Bet veco cilvēku esamība grupā ietekmē populāciju izmēru, savstarpējas attiecības un pat cilšu ģenētiku. Kopš senākiem laikiem cilvēki izvēlējās dzīves partnerus no tālākām ciltīm (vai vienmēr tas notika miermīlīgā ceļā – tas ir cits jautājums), un ar to tika dibināti sakari starp ciltīm, tātad veco cilvēku ietekme bija jūtama kā sociālais faktors. Viņu prasme vienoties savā starpā bija lielāka, nekā jaunākiem cilts locekļiem, ar to veiksmīgāk varēja atrisināt jautājumus sakarā ar piekļūšanu ūdens un pārtikas resursiem, tātad – veicināja grupas izdzīvošanu.

Galvenais Reičelas Kaspari secinājums ir šāds: tieši vecvecāki kā vecākie cilts locekļi nodrošināja tradīciju saglabāšanu un nodošanu jaunākām paaudzēm, kas savukārt nodrošināja ātrāku garīgu attīstību. Neandertālieši tā arī nesasniedza to attīstības etapu, kad dzīves ilgums palielinājās tik daudz, lai populācijā dzīvotu daudz vecu cilvēku (kaut jau Heidelbergas cilvēkiem jau bija saprašana par vecu cilvēku svarīgo lomu ciltī). Iespējams, tas bijis viens no faktoriem, kāpēc neandertālieši atpalika savā attīstībā no Homo sapiens. Tātad, vecvecāki pildīja ātrākās evolūcijas garanta lomu.

Avoti:

Rachel Caspari, Sang-Hee Lee. Older age becomes common late in human evolution. PNAS July 27, 2004 vol. 101 no. 30 10895-10900

Rachel Caspari. The Evolution of Grandparents // Scientific American. July 21, 2011.

Philipp Gunz, Simon Neubauer, Bruno Maureille, Jean-Jacques Hublin. Brain development after birth differs between Neanderthals and modern humans // Current Biology. 2010. V. 20. P. R921–R922

Simon Neubauer, Philipp Gunz, Jean-Jacques Hublin. Endocranial shape changes during growth in chimpanzees and humans: A morphometric analysis of unique and shared aspects // Journal of Human Evolution. 2010. V. 59. P. 555–566.

Ann Gibbons. Neandertal Brain Growth Shows A Head Start for Moderns // Science. 2010. V. 330. P. 900–901.

Gunita Zariņa. Latvijas iedzīvotāju paleodemogrāfija. R. 2009.

M. Медникова К вопросу о специфических особенностях юношеской стадии онтогенеза у европейских неандертальцев. Antropogenez.ru

А. Соколов. Бабушки кроманьонцев, неандертальские Х-хромосомы и кожа из Малапы. Antropogenez. ru 21.07.2011.

Р.Я. Денисова, Я.Я. Граудонис, Р.У. Гравере. Кивуткалнский могильник эпохи бронзы. Р. Зинатне. 1985.

Добровольская М. В. Человек и его пища. Пищевые специализации и проблемы антропогенеза. М. Научный мир. 2005.