Atklājumi.lv

e-žurnāls par zinātni, cilvēku un rītdienas tehnoloģijām

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Jaunā pētījumā skaidro, kāpēc pērtiķi nerunā un demonstrē kā izklausītos, ja viņi to spētu

Slavenā sarkanastes žako papagaiļa Aleksa vārdu krājumā bija vairāk nekā 100 vārdi. Zilonis Kosiks iemācījās sazinātnies korejiešu valodā, izmantojot sava snuķa galu. Bet kāpēc runāt nespēj mūsu tuvākie radinieki, primāti?   

Desmitgadēm ilgi uzskatīts, ka pie pērtiķu nespējas radīt skaņas, kas līdzīgas cilvēku runai, vainojama viņu balss aparāta anatomija. Jauna pētījuma rezultāti liek šai hipotēzei saļodzīties, jo tajā zinātniekiem izdevies gūt pierādījumus tam, ka makaki (un līdz ar to visticamāk arī citi primāti) spētu runāt, ja vien viņu smadzenēs būtu neirāls mehānisms, kas šo spēju nodrošina.

Pētījums pierāda, ka makaku vokālā trakta spējas ir daudz plašākas, nekā esam domājuši. Pētījuma galvenais autors, evolūcijas biologs Viljams Tekumsehs Šermanis Fičs III (William Tecumseh Sherman Fitch III) no Vīnes universitātes (Austrija) pastāstījis, ka jautājums par to, kādēļ pērtiķi nespēj runāt, nodarbinājis pētnieku prātus jau kopš Darvina laikiem.

Darvins uzskatīja, ka pērtiķi nerunā, jo viņu smadzenes nav atbilstoši attīstītas, taču, laikam ejot, zinātnieku aprindās attīstījās ideja par to, ka pie runas spēju trūkuma vainojama pērtiķu vokālā trakta uzbūve – tai pavisam vienkārši trūkst elastības, kas nepieciešama, lai radītu cilvēku runai raksturīgos patskaņus. Pakāpeniski šī teorija kļuva aizvien plašāk atzīta un beigu beigās kļuva par dominējošo versiju.

Tomēr Fičam un neirozinātniekam Asifam Gazanfaram (Asif Ghazanfar) no Prinstonas universitātes (ASV) likās, ka taisnība tomēr varētu būt Darvinam, kas pie pērtiķu nespējas runāt vainoja viņu smadzenes. Abi zinātnieki sāka apmācīt garastes makaku Macaca fascicularis Emiliano. Viņi iemācīja pērtiķim sēdēt krēslā, kamēr viņi uzņēma rentgenstaru video, lai redzētu mutes un rīkles iekšpusi. Sēdēšanas laikā Emiliano ēda, žāvājās, dzēra un izdvesa dažādas skaņas, dodot zinātniekiem iespēju fiksēt dažādus trakta stāvokļus.

No uzņemtajiem videomateriāliem zinātnieku komanda savāca 99 dažādas Emiliano vokālā trakta konfigurācijas. Pēc tam tika izmantoti visdažādākie lingvistikas rīki, kas mēra, kuri lūpu, mēles un balsenes novietojumi varētu veidot frekvences, kas atbilst dažādiem patskaņiem.

Lai gan lielākajā daļā valodu ir tikai 5 patskaņi un dažās to ir pat mazāk, cilvēka runā tiem ir neaizvietojama loma. Analizējot iegūtos rezultātus par makaka vokālā trakta spējām, Fičs un Gazanfars atklāja, ka teorētiski Emiliano varētu izrunāt 5 dažādus patskaņus, kas līdzinātos angļu valodas skaņām A, E, I, O, U. Tas ir pietiekami, lai izrunātu tūkstošiem dažādu vārdu.

Pēdējā pētījuma solī zinātnieki Emiliano vokālā trakta konfigurācijas analizēja datorprogrammā, kas simulēja patskaņu un līdzskaņu veidošanu pēc iegūtajiem anatomiskajiem datiem. Analīzei zinātnieki izvēlējās frāzi, kurā angļu valodā bija daudz patskaņu: “Vai tu mani precēsi?” (angl. “Will you marry me?”), un veica ar to pērtiķa vokālā trakta simulācijas.

Salīdzinot ar cilvēka runu, simulācijas radītās pērtiķa balss skaņas izklausījās daudz rupjākas un neizteiksmīgākas, taču vārdi bija skaidri saprotami. Kopā ar pētījumu žurnālā “Science Advances” autori publicējuši arī programmas ģenerēto ieskatu tajā, kā varētu izklausīties pērtiķi, ja tie spētu runāt.

Iegūtie rezultāti liecināja, ka no anatomijas viedokļa makaki ir spējīgi izdvest cilvēka runai līdzīgas skaņas. Tā kā citu pērtiķu (un arī daudzu citu zīdītāju) vokālais trakts ir praktiski identisks, zinātnieki uzskata, ka līdzīgas spējas varētu piemist arī citām pērtiķu sugām (Sk.: “Orangutānu prasme kontrolēt balsi var liecināt par hominīdu runas spēju izcelsmes evolucionāro senumu”, atklajumi.lv, 17.08.2016.).

Un tomēr pērtiķi cilvēku runu atdarināt nespēj. Tas nozīmē, ka šīs spējas trūkums meklējams citur, un jaunā pētījuma autori uzskata, ka atbilde uz šo jautājumu rodama tur, kur to jau ilgu laiku atpakaļ ierosināja meklēt Čarlzs Darvins – pērtiķu smadzenēs. Pērtiķiem gluži vienkārši trūkst nervu kontroles pār vokālā trakta muskuļiem, tādēļ tie gandrīz nespēj izveidot skaņas (sk. iepriekšējā paragrāfā ievietoto saiti par orangutāniem novērotajām spējām).

“Ja pērtiķa ķermeni kontrolētu cilvēku smadzenes, tie runātu,” savu pārliecību paudis Fičs.

Tomēr viens jautājums paliek neatbildēts. Kādēļ tad citi dzīvnieki spēj veidot kaut vai primitīvus runas elementus, bet pērtiķi ne?

Aptuveni pirms 8 miljoniem, kad šimpanžu un cilvēku evolūcija aizgāja divus atšķirīgus ceļus, cilvēka smadzenes pakāpeniski ieguva kontroli par vokālo traktu, bet šimpanzes ne. Pētījuma galvenais autors Fičs uzskata, ka fosiliju pētīšana, lai saprastu, kurā brīdī senie cilvēku priekšteči iemācījās runāt, ir lieka laika tērēšana, jo visiem cilvēku priekštečiem ir piemitusi anatomiskā uzbūve, kas teorētiski runas attīstību pieļāva, un runas spēja varētu būt attīstījusies jebkura laikā, neveicot izmaiņas vokālā trakta uzbūvē - tātad fosilijas par runas pirmsākumu neko daudz nevarētu atklāt. Viņaprāt, daudz vērtīgāk būtu koncentrēties uz ģenētisko faktoru pētīšanu, piemēram, par runas veidošanu un valodas attīstību atbildīgā FOXP2 gēna evolucionāro mainību.

Šī pētījuma rezultāti izrādījušies noderīgi arī mūsdienu valodu pētniekiem, jo no tā rezultātiem pētnieki izvirzījuši hipotēzi, ka nelielas atšķirības vokālā trakta anatomijā varētu izskaidrot to, kādēļ dažādām valodām ir atšķirīgas fonētiskās un fonoloģiskās īpašības.

Avoti:

sciencemag.org
medienportal.univie.ac.at (Ar pērtiķa balss simulācijas ierakstiem) 

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.