Atklājumi.lv

e-žurnāls par zinātni, cilvēku un rītdienas tehnoloģijām

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Veikts globāls zivju rezervju un to atjaunošanas iespēju novērtējums

Starptautiska zinātnieku grupa, kas strādā pasaules zivju rezervju prognozēšanas un novērtēšanas jomā, sniedza 10 pasaulē svarīgāko un labi izpētīto akvatoriju resursu analīzi. Līdzīgi pētījumi ir kļuvuši iespējami, tikai pateicoties globālo ražošanas resursu datu apvienošanai. 

Atšķirībā no klasiskā vienas sugas modeļa zinātnieki izmantoja ekspluatējamās ekosistēmas daudzu sugu modeli. Saskaņā ar viņu aprēķiniem, tikai apmēram 40% rezervju tiek izmantotas pieļaujamās normas robežās, bet aptuveni 60% zivju resursu tādā vai citā veidā ir nepieciešams atjaunot, turklāt praktiski vēl ir iespējams atjaunot 70% noplicināto rezervju. Zinātnieki uzsvēra, ka, neskatoties uz situācijas nopietnību, jebkuras zivju nozvejas samazināšanas iniciatīvas tiks uztvertas bez pienācīgas izpratnes, tāpēc šī uzdevuma izpildei ir nepieciešama elastīga un stingra varas iestāžu rīcība.

Tomass Hekslijs 1882. gada Zvejniecības izstādē svinīgi paziņoja par pasaules okeāna zivju rezervju neierobežotību. Kā apstiprinājumu viņš minēja šādus skaitļus: piecas zvejnieku laivas nakts maiņā noķer apmēram 17 tonnas zivju, kas pēc svara atbilst apmēram 50 govīm vai 500 aitām un turklāt izmantojamā platība nepārsniedz 50 akrus. Apstrādājamās zemes akrs vienreiz gadā dod 1 tonnu kukurūzas, bet "raža" no tādas pašas akvatorija platības tiek ievākta nedēļas laikā. Šī runa bija visai pārliecinoša, tāpēc daudzas desmitgades cilvēce neaizdomājās par to, vai Hekslijam tiešām bija taisnība (tomēr jāatzīmē, ka viņam uzreiz parādījās oponenti). Taču tagad, kad pēc šī apgalvojuma ir pagājuši vairāk nekā simts gadi, var pilnīgi pārliecināti apgalvot: jūras rezerves ir ierobežotas.

Ļoti augstajai jūras resursu rezervju izmantošanas slodzei ir divi acīmredzami rezultāti. Vispirms, izmantojamā populācija sarūk, un dabiskā papildināšanās vairs nevar to atjaunot, tāpēc populācija izzūd. Otrkārt, spēcīgs daudzskaitlīgas sugas populācijas samazināšanās (bet ekspluatējamās populācijas sākumā vienmēr ir ar ļoti lielu populāciju) krasi maina ekosistēmas struktūru. Gan viens, gan otrs rezultāts ilglaicīgā perspektīvā ir ļoti nevēlams. Liela zinātnieku grupa no dažādu valstu (Anglijas, Argentīnas, Austrālijas, Kanādas, Kenijas, Jaunzēlandes, ASV) 15 zinātniskām un mācību iestādēm sniedza zivju resursu aizsardzības pasākumu novērtējumu, kā arī norādīja, kuriem no reģioniem ir nepieciešama zivju ieguves kontroles pastiprināšana un reorganizācija.
Pētījums veikts, balstoties uz detalizētiem datiem par zivju resursu stāvokli un ieguvi 10 svarīgākajos pasaules akvatorijos - Īslandes šelfā, Ziemeļjūrā, Biskajas līcī, Dienvidaustrālijas šelfā, Kalifornijas straumē, ASV ziemeļaustrumu šelfā, Ņūfaundlendas-Labradoras šelfā, Baltijas jūrā, Beringa jūras austrumos, Jaunzēlandes šelfā. Šie akvatoriji ir atzīmēti kartē.

Kā paredz teorija un liecina prakse, pastāv diezgan plašs zvejniecības noslogojumu diapazons, kurā tiek sasniegta stabila ieguve, kas ir tuva maksimālajai vērtībai. Turklāt rezervju apjomam paliekot relatīvi tālu no kritiskajām sliekšņa vērtībām, zem kurām ir vajadzīgi pasākumi populācijas atjaunošanai. Turklāt, ja šīs vērtības tiek ņemtas vērā, tad bioloģiskās daudzveidības saglabāšanās būs garantēta vismaz 90% apmērā. Ieguves normu aprēķiniem jābalstās tieši šajā diapazonā, nevis tajos ekspluatācijas apmēros, ar kuriem tiek sasniegta maksimālā pieļaujamā nozveja. Šie diapazoni tika aprēķināti dažādiem akvatorijiem, izmantojot daudzu sugu ekspluatējamo rezervju modeļus. Vai reālā situācija atbilst šīm "labajām" slodzēm? Zemāk parādīti reālie dati salīdzinājumā ar aprēķinos iegūtajiem, kas nepieciešami populācijas un visas ekosistēmas stabilitātes uzturēšanai.

Grafiki rāda, ka līdz 1990. gadam 6 no 10 akvatorijiem pieļaujamās nozvejas tika tā vai citādi pārsniegtas, un tikai Beringa jūrā zvejniecība pastāvīgi uzturēta pieļaujamā līmenī. Pēc 1990. gada situācija nedaudz uzlabojās, taču vienalga tikai pie Kalifornijas krastiem un Jaunzēlandes šelfā nozveja nokritās līdz līmenim, kas nepieciešams bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai. Turklāt autori uzsvēra, ka biomasas rezerves 7 akvatorijos no 10 bija zemākas par tām, ar kurām tiek sasniegta pastāvīga maksimālā nozveja. Citiem vārdiem, 7 nozvejas baseinos ir visas pārliecīgas ieguves un rezervju apdraudēšanas pazīmes. Taču, saskaņā ar pētnieku vērtējumiem, apmēram 70% apdraudēto populāciju var atjaunot.

To baseinu gadījumā, par kuriem bija detalizēti dati, zinātnieki demonstrēja ekosistēmas struktūras izmaiņas. Ekosistēmās ar būtisku ieguves slodzi visvairāk samazinās lielo plēsēju skaits, tie kļūst mazāki, var apmainīties lomām ar saviem upuriem, asi pieaug gultnes bezmugurkaulnieku biomasa, kā rezultātā mainās visa barības ķēde. Taču šīs izmaiņas var būt atgriezeniskas, kā liecināja Džordžijas šelfa (Georges Bank) lielākajā ieguves rajonā veikto konsekvento pasākumu pieredze, ja vien tiek atjaunota izzūdošas dominantes populācija.

Kādi pasākumi, saskaņā ar raksta autoru domām, varētu palīdzēt šajā diezgan bēdīgajā situācijā? Parastie pasākumi, kas tiek veikti rezervju apdraudējuma pazīmju gadījumā (nozvejas samazināšanās, palielinoties nozvejas intensitātei, un loma izmēru samazināšanās), ir šādi: nozvejas kvotu samazinājums, zvejniecības rīku klāsta samazinājums, akvatorijas iecirkņu slēgšana zvejniecībai, zvejniecības sertifikātu izsniegšana (uzskata, ka tas palielina sertifikāta īpašnieka atbildību un ekonomisko ieinteresētību ilgtermiņa perspektīvā). Taču, kā uzsver pētnieki, pats galvenais pasākumu sekmīguma nosacījums - "laba vadība uz vietas, skaidri piespiedu pasākumi, vadības elastība, pieskaņojoties vietējiem apstākļiem". Vai kaut kas tāds ir bieži sastopams? Nemaz ne tik bieži, lai gan atzīmējams, ka atsevišķos gadījumos varas iestādes veic adekvātus resursu aizsardzības pasākumus.

Kā vienu no šādas veiksmīgas rīcības piemēriem var nosaukt nozvejas resursu rezervju atjaunošanas pasākumus pie Kenijas krastiem. Šī ir rifu zona ar augstu vidējā izmēra nozvejas zivju bioloģisko daudzveidību. Kopš 1996. gada ir pieņemti jauni likumi, kas regulē nozvejas noteikumus vientuļiem zvejniekiem un zvejniecības arteļiem, dažas zonas nozvejai bija slēgtas, tika ieviesti arī nopietni mazacu zvejas tīklu izmantošanas ierobežojumi. Viss tas tika stingri kontrolēts vietējos mērogos. Pasākumu rezultātā atjaunojās nozvejas rezerves, bet zvejnieku ienākumi pieauga vidēji 1,5-2 reizes. Taču gandrīz vienmēr pasākumi tiek veikti tikai pēc tam, kad pārlieku lielas nozvejas situāciju neviens vairs nevar noliegt, to noveļot uz dabīgām zivju skaita svārstībām. Taču darboties vajag jau pie pirmajām pazīmēm par rezervju apdraudējumu.

Ir aprēķināts, ka ar īslaicīgiem izdevumiem, kas vajadzīgi nozvejas samazināšanai, bezdarba seku likvidēšanai un sociālo uzdevumu risināšanai, ir garantēts ilgtermiņa ekonomisks ieguvums. Taču valdības struktūras reti kad var atļauties veikt šos īstermiņa izdevumus, jo gan ekonomiskās, gan sociālās sankcijas acīmredzami bojā valdības popularitāti. Piemēram, ASV ir apstiprināti plāni par 67 apdraudēto nozvejas populāciju atjaunošanu, taču tikai trijos gadījumos tiek veiktas enerģiskas darbības un rezerves atjaunojas. Šī problēma ir asa gan attīstītās, gan trūcīgās valstīs, taču nabadzīgās valstīs tai pievienojas arī starptautiskā zveja. Jaudīgi zvejniecības kuģi no attīstītajām valstīm zvejo pie Āfrikas valstu krastiem austrumos un rietumos, kā arī Āzijas ziemeļaustrumu nozvejas zonās.

No vienas puses, nozvejas slodzes pārnese no akvatorijiem ar apdraudētām rezervēm uz jauniem reģioniem varētu palīdzēt atjaunot rezerves, taču, no otras puses, tas rada spēcīgu konkurenci vietējiem zvejniekiem. Vientuļie zvejnieki vai arteļi neiztur konkurenci un tā rezultātā praktiski visa vietējā nozveja izrādās nelegāla un netiek uzskaitīta kvotu prognozēšanā. Turklāt nabadzīgo valstu ekonomiskā attīstība pagaidām nevar iztikt bez starptautiskiem līgumiem par rezervju ekspluatāciju. Šajā situācijā ir jāņem vērā ne tikai industriālo lielvaru, bet arī uz zivīm kā vienīgā iztikas ieguves resursa rēķina dzīvojošo vietējo iedzīvotāju ekonomiskās intereses.

Taču ir jāuzsver, ka, pat ar visu lokālo dabas aizsardzības un nozvejas uzdevumu dažādību, zinātne piedāvā dažādus to risināšanas veidus. Šie līdzekļi ir pārbaudīti gan modeļos, gan praksē. Atlicis tikai sagaidīt, kamēr sociālekonomiskās struktūras pievērsīsies tiem un tos izmantos. Pagaidām zinātnei ir ļauts tikai novērot šī brīža situāciju, bet noteicošās balss tai nav.

Jeļena Naimarka

Ilmāra Cīruļa tulkojums

Avots: Boris Worm, Ray Hilborn et al. Rebuilding Global Fisheries // Science. 2009. V. 325. P. 578-585. DOI: 10.1126/science.1173146.

Raksts pārpublicēts no elementy.ru