Atklājumi.lv

e-žurnāls par zinātni, cilvēku un rītdienas tehnoloģijām

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Ilgdzīvošanas rekordisti: Grenlandes haizivis var nodzīvot 400 gadus

Okeānu dzelme ir viena no cilvēkam visgrūtāk pieejamām vietām uz Zemes, kas glabā neskaitāmus dzīvības noslēpumus. Tieši tādēļ okeāni jau izsenis ir vilinājuši gan pieredzējušus pētniekus, gan jaunos zinātniekus. Šogad dāņu zinātniekiem izdevās atrisināt vēl vienu okeāna dzelmes mīklu – atklāt to, cik ilgi dzīvo Grenlandes haizivis, par kuru ilgdzīvošanas spējām baumo jau desmitgadēm ilgi. Pētījuma rezultāti publicēti žurnālā “Science”.

Grenlandes haizivs Somniosus microcephalus ir viena no lielākajām mūsdienu haizivju sugām. Pieaugušas Grenlandes haizivis var sasniegt 5-6 m garumu un aptuveni 1000 kilogramu svaru. Ilgu laiku tika uzskatīts, ka Grenlandes haizivju mūža ilgums ir aptuveni 200 gadi, taču zinātniekiem izdevies atrast indivīdu, kura vecums bija 392 +/- 120 gadi (tātad minimālais vecums 272 gadi, bet maksimālais – 512). Šis atklājums padara Grenlandes haizivi par mugurkaulnieku ar garāko zināmo mūža ilgumu mūsdienās.

Par Grenlandes haizivju garo mūžu baumas zinātnieku vidū klīdušas jau ilgstoši. 20.gadsimta 30.gados biologi Grenlandē iezīmēja vairāk nekā 400 Grenlandes haizivis, un atklāja, ka tās paaugas tikai par aptuveni 1 cm gadā. Ņemot vērā milzīgo izmēru, ko sasniedz pieauguši indivīdi, iegūtais rezultāts liecināja, ka haizivju mūža ilgums varētu būt ļoti garš, tomēr drošas informācijas par to, cik ilgs tas varētu būt, nebija.

Grenlandes haizivju mistērija ieinteresēja jūras biologu Džonu Stefensenu (John Steffensen) no Kopenhāgenas universitātes (Dānija). Viņš sāka vākt visu Ziemeļatlantijas okeānā notverto Grenlandes haizivju mugurkaulus, cerot uz tiem atrast augšanas gredzenus, ko varētu izskaitīt, lai noteiktu dzīvnieku vecumu. Laika gaitā paraugu skaits aizvien pieauga, taču Stefensenam uz haizivju mugurkauliem neizdevās atrast nevienu pazīmi, kas liecinātu par to vecumu. Tomēr pētnieks nebija gatavs tik viegli padoties.

Pēc konsultācijām ar pieredzējušu radioaktīvā oglekļa datēšanas speciālistu Janu Heinemeieru (Jan Heinemeier) no Ārhusas universitātes (Dānija), Stefensens izlēma mēģināt Grenlandes haizivju vecumu noteikt pēc to acu lēcām. Pētnieks, izmantojot tā saukto “bumbu-pulsa” metodi vēlējās izpētīt lēcās atrodamos oglekļa veidus, kas var sniegt informāciju par dzīvnieka vecumu.

Tomēr ar to problēmas nebeidzās. Lai gan tagad Stefensenam bija jauna ideja, kur informāciju meklēt, savākt mirušu haizivju acis nebūt nebija viegls uzdevums.

Apbruņojies ar pacietību, Stefensens pavadīja vairākus gadus, meklējot mirušas Grenlandes haizivis. Lielākā daļa no tām pie pētnieka nokļuva no zvejnieku tīkliem, kuros tās bija nejauši iepinušās un gājušas bojā.

Kad beidzot bija savākti gana daudz paraugi, Stefensens ar universitātes studenta Jūliusa Nīlsena (Julius Nielsen) palīdzību haizivju acu lēcās sāka meklēt oglekļa-14 radioaktīvos izotopus.

Ogleklis-14 ir kopš 1950.gadu sākuma organisko vielu datēšanā plaši izmantots oglekļa-12 smagais izotops, kas kosmisko staru ietekmē dabīgi veidojas Zemes atmosfērā un organismu dzīves laikā caur barības ķēdi iekļaujas oglekli saturošajos inertajos audos. Taču tā daudzums pasaules ekosistēmās, tai skaitā okeānā, krasi pieauga laikā no 20.gs. 50. līdz 80. gadiem, kad pasaules lielvalstis veica lielu skaitu atombumbu izmēģinājumu sprādzienus, viens no kuru blakusproduktiem, kas nonāca atmosfērā, bija ogleklis-14. Īpaši intensīvs atombumbu izmēģināšanas laiks bija 60.gadu sākums. Tas nozīmēja, ka to haizivju acu lēcās, kas dzimušas ap šo laiku, oglekļa-14 izotopam bija jābūt salīdzinoši īpaši lielā koncentrācijā.
Pētījumu gaitā atklājās, ka divas no biologu rokās nonākušajām Grenlandes haizivīm bija dzimušas pēc 60.gadiem. Abu šo haizivju garums bija tikai nepilni 2,2 m. Vēl viena mazāka Grenlandes haizivs bija dzimusi tieši ap 1963.gadu.

Izmantojot iegūto informāciju, pētnieki aprēķināja Grenlandes haizivju augšanas ātrumu, lai noteiktu pārējo haizivju vecumu. Pēc rūpīgiem aprēķiniem pētnieki nonāca pie secinājuma, ka vecākajai viņu rīcībā esošajai Grenlandes haizivij ir 392 (+/- 120) gadi.

Iegūtais vecums nozīmēja, ka Grenlandes haizivis ir ieguvušas okeāna ilgdzīvotāju titulu mugurkaulnieku vidū, pārspējot iepriekš vecāko zināmo okeāna mugurkaulnieku – 211 gadus veco polāro vali.

Kas ir faktors, kas ļauj Grenlandes haizivīm izdzīvot tik ilgi?

Pagaidām pētnieki uzskata, ka lielu lomu šeit spēlē okeānu aukstais ūdens, kas palēnina haizivju vielmaiņu un augšanu. Tomēr tas nav vienīgais faktors.

Pirms 3 gadiem Stefensens pētīja nematodes. Pētījumā zinātnieks ieguva rezultātus, kas parādīja, ka aukstums var aktivizēt pretnovecošanas gēnus, kas turklāt efektīvāk tiek galā ar infekcijām, tā paildzinot mūža garumu. (Sk. arī atklajumi.lv sadaļu “Novecošanās izpēte”) Pētniekaprāt, ir pamats domāt, ka šīs aukstuma aktivizētās molekulas ir sastopamas arī Grenlandes haizivju ķermenī, palīdzot tām sasniegt fantastiski garo mūža ilgumu.

Vēl, izmantojot datus par Grenlandes haizivju augšanas ātrumu un iepriekš zināmo informāciju par to, ka Grenlandes haizivis, kas dzemdē mazuļus, lielākoties ir aptuveni 4 metrus garas, pētnieki secināja, ka tās reproduktīvo vecumu sasniedz vien ap 100-150 gadu vecumu.

Šis pētījums ir īpašs ne tikai ar to, ka izdevies noteikt jaunu rekordistu dzīvnieku-ilgdzīvotāju kategorijā, bet arī tādēļ, ka tas parāda, cik būtiska loma zinātnē ir starpnozaru sadarbībai – bez radioaktīvā oglekļa datēšanas speciālista piesaistes, jūras biologam, iespējams, Grenlandes haizivju mīklu nebūtu izdevies atrisināt, jo oglekļa-14 izotopu meklējumi dzīvniekos, lai noteiktu to vecumu, nav ikdienišķa, biologu vidū plaši pielietota metode.

Attēls: Kopenhāgenas universitātes publicitātes foto.

Avots:

sciencemag.org

© Atklajumi.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.