Atklājumi.lv

e-žurnāls par zinātni, cilvēku un rītdienas tehnoloģijām

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Kāpēc vecumdienās ievainojumi dzīst lēnāk?

Jo cilvēks vecāks, jo ievainojumi dzīst ilgāk. Tā ir sakarība, kas dokumentēta jau kopš Pirmā pasaules kara laikiem, kad mediķi novēroja, ka gados vecākajiem karavīriem ievainojumi dzīst krietni lēnāk, nekā jaunajiem kareivjiem. Tomēr jautājums, kādas izmaiņas novecojot notiek ķermeņa pašdziedināšanās spējās, līdz pat mūsdienām bija palicis neizskaidroto cilvēka ķermeņa fenomenu sarakstā.

Rokfellera universitātes (ASV) zinātnieku veiktie pētījumi par molekulārajām izmaiņām dažāda vecuma peļu ādā šajā jautājumā ieviesuši lielāku skaidrību. Pētījuma rezultāti publicēti žurnālā “Cell”. 

“Dažu dienu laikā pēc ievainojuma gūšanas, epidermas šūnas migrē uz ievainojuma vietu un “aizver” rētu. Lai to paveiktu, nepieciešama koordinācija ar tuvumā esošajām imūnšūnām. Mūsu eksperimenti parādīja, ka novecošanās procesā starp šūnām parādās komunikācijas traucējumi, kas procesu palēnina,” pētījuma rezultātus rezumējusi Elēna Fuksa (Elaine Fuchs) no Rokefellera universitātes Zīdītāju šūnu pētniecības laboratorijas.

Līdz ko ķermenis tiek ievainots, organismam nekavējoties jāsāk darbs pie aizsargājošā ādas slāņa atjaunošanas ievainojuma vietā. Rētu dzīšanas process ir viena no sarežģītākajām norisēm cilvēka ķermenī. Tajā ir iesaistīti daudzi šūnu veidi, molekulārie ceļi un signālu nodošanas sistēmas, turklāt šis process var ilgt pat mēnešiem ilgi.

Līdzšinējā izpēte liecina, ka novecošanās ietekmē visas dzīšanas procesa stadijas.

Ievainojumu dzīšanas process sākas ar kreveles veidošanos. Pēc tam uz ievainojuma vietu “ceļo” jaunas epidermas šūnas, keratinocīti, kas pēc tam pakāpeniski atjauno pilnvērtīgu ādas slāni zem kreveles.

Savā pētījumā Rokfelleras universitātes zinātnieki koncentrējās uz pēdējo dzīšanas slāni, keratinocītu migrāciju. Viņi salīdzināja procesa norisi 2 un 24 mēnešu vecām pelēm, kas cilvēka mūža kontekstā atbilstu 20 un 70 gadu vecumam.
Zinātnieki atklāja, ka vecākām pelēm keratinocītu pārvietošanās uz ievainojuma vietu notiek krietni lēnāk, nekā jaunajam pelēm, kā rezultātā ievainojumi dzīst krietni ilgāk.

Lai rētas sadzītu, nepieciešama īpašu imūnšūnu iesaiste, kas atrodas ādā. Tās procesā tiek iesaistītas caur komunikāciju ar keratinocīta šūnām – keratinocīta šūnas saražo īpašus Skint proteīnus, kas imūnšūnām nodod signālu, ka tām jāiesaistās ādas slāņa atjaunošanā.

Organismam novecojot, komunikācija starp keratinocīta šūnām un imūnšūnām pasliktinās, jo keratinocīta šūnas sāk sliktāk producēt nepieciešamos saziņas signālus.

Kad pētnieki peļu ādas audiem petrī trauciņā pievienoja Skint proteīnus, keratinocītu migrācija uzlabojās, turklāt vislielākie uzlabojumi tika novēroti tieši vecākajos audos. Tas nozīmē, ka komunikāciju ir iespējams uzlabot mākslīgi.
Zinātnieki cer, ka šis pats princips darbotos arī cilvēku audos. Ja tā izrādīsies patiesība, atklājums pavērs jaunas iespējas gados vecāku cilvēku atveseļošanās ātruma un panākumu uzlabošanai – iespējams, pētniekiem izdosies izstrādāt medikamentus, kas aktivizē starpšūnu komunikācijas ceļus, kas parasti vecumdienās ir traucēti.

Avots:

newswire.rockefeller.edu

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.