Atklājumi.lv

e-žurnāls par zinātni, cilvēku un rītdienas tehnoloģijām

Latvieši pie zinātnes olimpa

lza medala

Voldemāra Hermaņa saruna ar Latvijas Universitātes (LU) Matemātikas un informātikas institūta vadošo pētnieku profesoru Jāni Bārzdiņu.

Oktobra nogalē Zinātņu akadēmijā tika godināts latviešu zinātnieks Alvis Brāzma, kurš strādā Eiropas Bioinformātikas institūtā Kembridžā. Viņš saņēma LZA Lielo medaļu un diplomu, ziedus un suminājumus, kā arī nolasīja akadēmisko lekciju. Tēma – Bioloģija un medicīna kā informācijas zinātnes.

Tas arī izejas punkts mūsu sarunai par latviešiem zinātnē un pasaulē.

Voldemārs Hermanis: Brāzmas kungs Rīgā sacīja, ka uzskata sevi par profesora Jāņa Bārzdiņa skolnieku. Tas skan cildinoši. Neskumdināja, ka tik spējīgs pētnieks 90. gadu beigās pamet Latviju?

Jānis Bārzdiņš: Prom no Latvijas viņš devās jau krietni agrāk. Nostrādāja pusotru gadu Amerikā Ņūmeksikas Universitātē, devās tālākos komandējumos. Alvis meklēja pasaulē tādu tēmu un perspektīvu virzienu, kurā vēl varētu ielauzties. Tajos vecajos virzienos priekšā bija savi korifeji un ielauzties kādam no perifērijas – vairs praktiski neiespējami.

Tas perspektīvais virziens bija gēnu informātika. Bioinformātikas institūts, iecerēts kā kopīgs Eiropai, tikai dibinājās. Un tā Alvis 1997. gadā atrada šo ļoti labo vietu Kembridžā. Galvenā problēma ir īstajam cilvēkam nonākt īstajā laikā un vietā.

VH: Kā visur. Ja atceramies situāciju Latvijas zinātnē kopumā, tolaik valdīja neziņa un pesimisms.

JB: Jā, mūsu zinātnei tas bija grūts laiks. Bet šajā gadījumā nebija nekādu negatīvu emociju. Tieši otrādi – biju priecīgs, ka viens no maniem talantīgākajiem doktorantiem laužas pasaulē tik svarīgās tēmās.

VH: Noprotu, ka jaunais pētnieks pasaulē devās ar gana solīdu zinību bagāžu; gan ar Latvijas Universitātē gūto, gan ar Maskavas Universitātē aizstāvēto disertāciju.

JB: Disertācija Alvim bija ļoti laba. Maskavā viņš to aizstāvēja tāpēc, ka mums šajā nozarē nebija zinātniskās padomes. 70.-80. gados tepat Rīgā bijām atraduši pietiekami veiksmīgu pētījumu virzienu. Proti, vispārīgu likumsakarību sintēzi pēc piemēriem, jo tieši tā notiek cilvēka domāšana. Dators prot izpildīt tikai gatavas programmas. Mēs tajā laikā bijām līderi Padomju savienībā un ļoti ātri pamanīti arī Rietumos. Ar to pašu nodarbojās Berklija un Merilendas universitātēs. Vēl tajos laikos mums ar viņiem izveidojās labi kontakti. Alvis savā disertācijā pētīja induktīvās sintēzes likumsakarības, reizē mēģinot saprast, kā tas notiek mūsu galvā.

VH: Gandrīz vai leģendāra personība pat ārpus Latvijas bija toreizējais Skaitļošanas centra direktors Eižens Āriņš. Atliek secināt, ka arī tajā sistēmā gana daudz kas bija atkarīgs no līdera uzņēmības un izveicības.

JB: Patiesībā Latvija pie pirmā datora tika, pateicoties vienai profesora Āriņa idejai un viņa izcilajām diplomāta spējām. Viņš kopā ar studentu Manfrēdu Šnepu, tagad profesoru, pētīja, kā cilvēks var uzminēt lineāro vienādojumu sistēmu risināšanas algoritmu. Šneps to darīja uz datora, kas vēl nebija Latvijā. Tāds eksperiments, proti, algoritma atrašana uz datora, tajos laikos atstāja milzīgu iespaidu. Tā bija skaista ideja demonstrēšanai uz ārpusi.

VH: Domājot par aizbraucējiem no Latvijas zinātniskajiem institūtiem pēc 1991. gada, akadēmiķis Jānis Stradiņš pirms pāris gadiem uzdeva jautājumu: Vai trešā intelektuālā trimda? Ir arī kāds cits piemērs. Jaunais zinātnieks Andris Ambainis devās prom, pastrādāja un atgriezās, saņēma LZA Lielo medaļu un tagad ir jūsu kolēģis Universitātē. Teiksi – izņēmums?

JB.: Šajā situācijā tas lielā mērā ir uzskatāms par izņēmumu. Plašākā laika periodā varbūt arī varētu kalpot kā parauggadījums: karjeru kādu laiku turpina ārzemēs, iegūst tur autoritāti un atrod sev atbilstīgu vietu dzimtenē.

Kā man stāstīja Taivānā, viņu izcilākie studenti devās studēt uz ārzemēm. Kad uzlabojās ekonomiskā situācija, tos gaidīt gaidīja atpakaļ. Taivānieši lietussargu vietā radīja pasaulē modernāko mikroshēmu ražotnes.

VH: Mēs tiktāl neesam tikuši. Zinātne aizvien nav valsts augstākā prioritāte. Jaunais akadēmiķis Ambainis diemžēl nav atgriezies kaut kādā Austrumeiropas Taivānā.

JB: Kaut ko jau viņš būtu sasniedzis, visu laiku paliekot Latvijā. Bet nebūtu sevi parādījis pasaules zinātnes kontekstā. Viņš sevi no izcilākās puses apliecināja Berklija Universitātē, uz laiku strādājot kā pētnieks Prinstonā. Arī Andris paspēja ielēkt vienā no perspektīvākajiem zinātnes virzieniem. Tagad par Eiropas naudu viņš pēta šo jauno virzienu – kvantu skaitļošanu, dzīvodams Rīgā.

VH: Kā zinātnes dzīves vērotājam mani intriģē vēl kāda lieta: studenti Latvijas Universitātē tajos pašos fizmatos studē ne jau katrs savu priekšmetu. Pēc gadiem viņiem priekšā pavisam jaunas substances un rādītāji. Arī Brāzma savā lekcijā pievērsās genomiem, šūnu struktūrai, nieru vēža projektiem, kas vairāk būtu biologu un mediķu zona. Izskatās kā lēciens citā pasaulē.

JB: Jā, viņš un ne vienīgais it kā aizgājis no sava sākotnējā pētījuma objekta. Svarīgākais, ka ieguvis teorētisko kultūru, bijis labi sagatavojies tam visam, kas vajadzīgs gēnu informātikā. Izrādās, ka tie fundamentālākie pamati jebkurā pielietojamās zinātnes nozarē ir matemātika un datorzinātnes. Ja Brāzma būtu sācis ar bioloģijas studijām, diezin vai nebūtu ilgāk un grūtāk.

Profesoram Āriņam bija iemīļots teiciens: „Ja tu māki labi spēlēt uz viena mūzikas instrumenta, tad ātri iemācīsies spēlēt arī uz cita."

VH: Modernās zinātnes valoda nav iedomājama bez datu bāzes kā neaizstājamas krātuves pieminējuma. Nesen notikušajā piektajā Letonikas kongresā tika norādīts – šajās nozarēs tādu ir vismaz 15. Par datu bāzēm Alvis Brāzma daudz runāja arī savā lekcijā. Kā un kas tās veido bioinformātikā? Domājams, ne pēc Vikipēdijas principa, kuru katrs var izlasīt un papildināt.

JB: Tu izvirzīji ļoti nopietnu jautājumu. Alvja gadījumā šī situācija ir īpaši interesanta. Brāzmas galvenais nopelns, ka viņa vadībā ir izstrādāta gēnu ekspresiju ontoloģija. Tas ir, izstrādāta šīs datu bāzes struktūra un izskaidrots, kā jākrāj informācija par gēnu ekspresijām.

2001. gadā publicēts viņa raksts ar šo pamatideju, kurš saņēma vairāk nekā tūkstoš atsauksmes. Tiesa, toreiz vēl jēdzienu ontoloģija nelietoja, bet teica – datu shēma.

VH: Bijušais rīdzinieks – tāds kā celmlauzis?

JB: Jā, Alvis viens no pirmajiem gēnu zinātnes pasaulē rosināja un parādīja, kā tos dažādās pasaules laboratorijās iegūtos datus un eksperimentu rezultātus savietot. Ja datu bāzi neunificēsim, radīsies haoss, kad viens otru nesapratīsim. Viņam, sadarbojoties ar biologiem, izdevās uzbūvēt to minimālo datu shēmu, kurā uzkrājami tikai tie ar vissvarīgāko vērtību. Datu bāze tiek papildināta, atbilstoši Alvja izstrādātajai shēmai. Līdz ar to, tā nav nekāda Vikipēdija.

VH: Bet kā ar noslēpumu glabāšanu? Neesam taču ne japāņi, ne ķīnieši, kas var aizslēpties aiz hieroglifiem.

JB: Tā atkal ir liela problēma. Tāpēc biologi, sevišķi ģenētiķi, panākuši, ka šīs datu bāzes ir atklātas. To sauc par open access, protams, ir jāpiereģistrējas. Viņi pamatā arī publicējas tikai žurnālos, kuriem ir šis open access. Šīs nozares zinātnieki ir vieni no iniciatoriem šādai atklātības idejai arī citās zinātnēs. Nozarēs, kuras stāv tuvāk ražošanai, šis open access princips nav realizēts.

Arī bioinformātikā savas intereses ir farmaceitiskajām firmām, lai radītu jaunas paaudzes zāles. Tām laikam nekas cits neatliek, kā atbalstīt šo ideju un tai pieslēgties.

VH: Intensīvāka kļūst cilvēku, arī darbaspēka, plūsma dažādos virzienos. Vai ar zinātniekiem tomēr nav mazliet citādi? Pieņemsim variantu: pētnieks dzīvo vienā valstī, bet strādā pavisam citam institūtam un laboratorijai. Sakaru sistēmas, Skype ieskaitot, taču to atļauj?

JB: Domāju, ka bieži vien tā arī notiek. Šajā gadījumā centrs ir Bioinformātikas institūts un četrdesmit darbinieku nodaļa, saukta par Brāzmas komandu (Brazma Team), kas atrodas Kembridžā. Tas ir kodols, kas uztur serverus un idejisko virzību, kurā darbiniekiem svarīgi būt pastāvīgā saskarsmē. Ir lietas, ko vieglāk tomēr paveikt blakus esot. Vienlaikus viņi apkalpo visu pasauli. Datu bāzes aizpilda pētnieki no dažādām valstīm un arī patērē visā pasaulē. Patiesībā šajā pētījumu procesā piedalās tūkstošiem pētnieku, arī no farmaceitiskajām firmām, kas atrodas lielā tālumā.

VH: LZA ārzemju locekļu sarakstā ir vesela rinda zinātnieku, ne tikai latvieši, kas uztur tādu vai citādu saikni ar Latviju. Vairāki no viņiem līdzīgi A. Brāzmam saņēmuši arī Lielo medaļu. Kāds tavā skatījumā bijis viņu pienesums Latvijas zinātnei, mūsu intelektuālajam potenciālam?

JB: Te mazliet jāatskatās uz laiku, kad emigrācijā devās prāva tautas izglītotākā daļa. Viņu bērni uzauga apstākļos, kas nebija viegli, un neviens nevarēja būt izlutināts. Tie bija viņi, kas ar lielu centību un milzīgiem panākumiem devās zinātnē tieši tajos virzienos, kas tajā laikā radās.

Tā radās arī pats, es teiktu, pats izcilākais latviešu zinātnieks Juris Hartmanis, kuram 1993. gadā piešķirta Tjuringa balva, kas līdzvērtīga Nobela prēmijai. Kāds amerikānis pirms gadiem piecpadsmit man teica: „Vai jūs saprotat, kas ir Hartmanis Amerikā?" Viņš Kornela Universitātē izveidoja vienu no pirmajiem un labākajiem datorzinātņu departamentiem. Hartmanis savulaik mums daudz palīdzēja orientēties šīs dinamiskās nozares stratēģiskajās lietās.

VH: Pirms desmit gadiem intervēju vienu citu augstas klases latviešu datorzinātnieku no Amerikas – Andri Padegu.

JB: Šo uzskaitījumu varam turpināt. Nevaru nepieminēt Alfu Bērztīsu no Pitsburgas Universitātes, kurš 1994. gadā Rīgā sarīkoja starptautisku konferenci Programmatūras un zināšanu inženierija. Toreiz vēl tas patiesi bija notikums.

VH: Sanāk, ka vairāk bijusi sadarbība tieši ar tautiešiem aiz okeāna. Bet tepat pāri Baltijas jūrai? Atceros, ka astronoms Dainis Draviņš no Lundas Observatorijas bija klāt Latvijā ar savu pieredzi, kad atjaunoja Starptautisko radioastronomijas centru Irbenē.

JB: 90. gadu sākumā ļoti lieli nopelni bija Jānim Bubenko, kurš Stokholmas Tehniskajā universitātē bija liela autoritāte. Viņš dabūja dažādu fondu naudu, šajā augstskolā stažējušies daudzi mūsu jaunie speciālisti. Tāpat Bubenko noorganizējis konferenču sēriju Datu bāzes un informācijas sistēmas. Tās ik pa diviem gadiem notiek kādā no Baltijas valstu galvaspilsētām. Ar autoritatīvām programmām, ar Skandināvijas valstu līdzdalību. Šis viņa iedibinājums izrādījies itin dzīvotspējīgs.

VH: Vai varam sacīt, ka latvieši ārpus Latvijas kaut kādā veidā lobē arī mūsu zinātnieku intereses Eiropas Savienības naudas dalīšanā?

JB: Tur gan, cik zinu, palīdzēt pratis vienīgi Alvis Brāzma. Institūts, kuru viņš pārstāv, ir viens no lielu projektu koordinētājiem. LU Matemātikas un informātikas institūts ir viens no daudzajiem pasūtījumu izpildītājiem.

VH: Visbeidzot – kāds skats uz topošo speciālistu maiņu? Kam dod priekšroku jaunieši, stājoties LU fakultātēs?

JB: Datorikas fakultātē ir liels konkurss. Latvijā mums šajā jomā ir augsti standarti. Par to pateicība pienākas arī Jānim Gobiņam, kurš savulaik veidoja firmu Software House un palīdzēja mums, pētniekiem, izcīnīt Eiropas projektus. Mūsu institūtā gūti izcili sasniegumi datorlingvistikā.

Studiju beidzējiem nav problēma atrast darbu tepat Latvijā. Piemēram, programmatūras inženierija nav nekāda pārejoša parādība vai modes lieta.

Augšējā attēlā: Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielā medaļa (averss un reverss). Medaļa ir atlieta bronzā, tās aversā attēlots LZA ģerbonis ar uzrakstu "Academia Scientiarum Latviensis", reversā tiek iegravēts apbalvotā vārds, uzvārds un medaļas piešķiršanas datums. Medaļas autors: LZA Goda loceklis Jānis Strupulis (1993).

Raksts pārpublicēts no laikraksta "Latvietis" (laikraksts.com)

Etiķetes:{tortags,912,1}

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.