Atklājumi.lv

e-žurnāls par zinātni, cilvēku un rītdienas tehnoloģijām

Plāno veikt pirmo galvas transplantēšanas operāciju

Galvas pārstādīšana uz cita ķermeņa vairāk izklausās pēc zinātniskās fantastikas cienīga sižeta, nevis pēc reālas operācijas. Tomēr ne visi tā uzskata. Ideja transplantēt cilvēka galvu pirmo reizi oficiāli tika izteikta 2013.gadā. Medicīniskās manipulācijas ierosinātājs bija itāļu neiroķirurgs Serdžo Kanavero (Sergio Canavero), kurš apgalvoja, ka šāda operācija mūsdienās nebūt nav zinātniskā fantastika un tā palīdzētu pagarināt mūža ilgumu tiem cilvēkiem, kas cieš no neārstējamām muskuļus un nervus atrofējošām slimībām vai vēža neārstējamā stadijā.  

Galvas transplantēšanu cilvēkam būtu iespējams veikt jau 2017.gadā

Pirmais mēģinājums transplantēt dzīvnieka galvu notika jau pirms 45 gadiem, 1970.gadā, kad zinātnieku komanda Roberta Vaita (Robert White) vadībā viena pērtiķa galvu pārstādīja citam pērtiķim. Tiesa, toreiz zinātnieki nemaz nemēģināja savienot muguras smadzenes, tādēļ pērtiķis nevarēja kustināt ķermeni, tomēr, ar mākslīgā elpošanas aparāta palīdzību, dzīvnieks pēc operācijas izdzīvoja 9 dienas. Pēc tam imūnsistēma galvu „noraidīja”. Kopš 20.gs. 70. gadiem līdzīgi mēģinājumi notikuši vēl tikai dažas reizes.

Kanavero uzskata, ka cilvēka galvas transplantācijas operāciju būtu iespējams veikt jau 2017.gadā, jo jau šobrīd ir pieejamas tās sekmīgai norisei vajadzīgās tehnoloģijas. Nepieciešams tikai vēl mazliet laika eksperimentiem.

Aptuvena operācijas norise ir plānota šādi: vispirms pārstādāmā galva un donora ķermenis tiek atdzesēts, lai paildzinātu laiku, ko šūnas var izdzīvot bez skābekļa. Pēc tam audi ap kaklu tiek atdalīti un galvenie asinsvadi - savienoti ar sīkām caurulītēm, pirms tiek grieztas abu ķermeņu muguras smadzenes.

Nākamajā solī galva tiek pievienota jaunajam ķermenim un kopā tiek savienoti abi muguras smadzeņu nervu gali. Galu „salipināšana” ir operācijas sarežģītākā daļa. Kanavero plāno to paveikt, izmantojot ķimikāliju polietilēnglikonu. Tad sekotu muskuļu un asinsrites sistēmas savienošana.

Pēc galvas un ķermeņa savienošanas, ķermeņa saņēmējs, lai izvairītos no kustībām, tiktu turēts komā 3-4 nedēļas. Implantēti elektrodi muguras smadzenēm nodrošinātu elektrisko stimulāciju, kas nepieciešama, lai nostiprinātu jaunos nervu savienojumus.

Kanavero prognozē, ka pēc pamošanās pacients spētu kustināt un just savu seju, kā arī runāt tajā pašā balsī, kādā viņš runājis pirms operācijas. Spēju pārvietoties pacients varētu iegūt ar fizioterapijas palīdzību aptuveni gada laikā.

Bet kā izvairīties no svešo audu atgrūšanas, kas nogalināja pērtiķi ar pārstādīto galvu 70.gados? Zinātnieki uzskata, ka šobrīd tā nebūtu problēma, jo ir pieejamas zāles, kas spēj nodrošināt to, ka ķermenis pieņem lielu daudzumu svešu audu, piemēram, mākslīgo kāju vai plaušu transplantu.

Pat ja var, vai vajag? Un vai vispār var?

Tomēr ētisku apsvērumu dēļ revolucionārajai operācijai ir daudz pretinieku. Tādēļ Kanavero vispirms jāatrod valsts, kur operāciju atļautu veikt.
Ideja par galvas transplantēšanu aktualizē arī jautājumu, vai pēc operācijas tas joprojām būtu tas pats cilvēks?

Neiroloģe un bioētiķe Patrīcija Skripko (Patricia Scripko) no Salinas Valley Memorial Healthcare System (Kalifornija, ASV), norāda, ka operācijas ētiskums atkarīgs no tā, kā katrs definē cilvēka dzīvību. Viņa uzskata, ka cilvēka „esence” atrodas smadzeņu garozā. Ja tā tiek mainīta, tas vairs nevar būt tas pats cilvēks. Tomēr šai gadījumā smadzeņu garoza netiek skarta, tāpēc nevajadzētu apgalvot, ka „pēc operācijas tas būs pavisam cits cilvēks”. Tai pašā laikā daudzās kultūrās, kurās tiek uzskatīts, ka cilvēkam ir dvēsele, kas neatrodas smadzenēs, operācija netiktu uzskatīta par ētisku un pieļaujamu.

Tāpat diskutabls ir jautājums par to, kas notiks ar šo iespēju nākotnē? Ja galvas transplantācija izdosies veiksmīgi, vai tālākā nākotnē galvas transplants nekļūs par kosmētisko ķirurģiju?

Savukārt daudzi neiroķirurgi un zinātnieki joprojām netic, ka operācija patiešām notiks.

„Tas ir tik milzīgs projekts, ka realizācijas iespēja, ir maz ticama. Es neticu, ka tas izdosies, jo ir pārāk daudz sarežģījumu. Noturēt kādu veselīgu ķermeni mēnesi ilgā komā – tas nenotiks,” savu neticību publiski izteicis Kalifornijas universitātes neiroķirurģijas profesors Harijs Goldsmits (Harry Goldsmith). Goldsmits ir veicis vienu no retajām operācijām, kas ļāvusi cilvēkam ar bojātām muguras smadzenēm atgūt spēju staigāt.

Galvas transplantēšanai jau atrasts brīvprātīgais

Tikmēr, kamēr pasaule diskutē par operācijas ētiskumu un iespējamību, aprīļa sākumā operācijai jau atrasts brīvprātīgais.

„Dārgais doktor Sergio!

Es esmu 29 gadus vecs invalīds ar muskuļu atrofiju. Es biju tik priecīgi satraukts, kad izlasīju ziņās par Jūsu galvas transplantāciju pētījumiem. Lūdzu, sakiet man – kas Jums ir nepieciešams veiksmīgai operācijai? Vai es Jums varētu būt noderīgs? Esmu gatavs piedalīties jebkādos eksperimentos, ja nepieciešams.
Cieņā, Valērijs”

Ar šādu lakonisku, Kanavero adresētu e-pastu 2013.gada 22.jūnijā sākās Valērija Spiridonova (Valery Spiridonov) ceļš uz iespējamo galvas transplantāciju, par ko publiski viņš paziņoja tikai šī gada aprīlī.

Cilvēks, kurš piekritis, ka viņa galva tiks pārstādīta, ir 30 gadus vecs programmētājs no Krievijas. Viņš cieš no retas ģenētiskas saslimšanas – Verdinga-Hofmaņa sindroma jeb spinālās muskuļu atrofijas. Muskuļu atrofija ir progresējoša. Šobrīd Spiridonovs atrodas ratiņkrēslā un viņa stāvoklis turpina pasliktināties. Verdinga-Hofmaņa sindroms pagaidām nav ārstējams, tādēļ Spiridonova izvēle ir saprotama.

Tomēr daži ārsti uzskata, ka nāve nebūt nav baisākais operācijas iznākums. Viņi uzskata, ka gadījumā, ja ķermenis nespēs pielāgoties krasajām pārmaiņām, operācijas rezultātā ķermeņa saņēmējs sajuks prātā, turklāt ārprāts varētu sasniegt vēl nekad nepieredzētu līmeni.

„Es to nenovēlētu nevienam un arī sev šo operāciju veikt neļautu, jo ir daudz briesmīgākas lietas par nāvi,” savu viedokli paudis Hants Batjers (Hunt Batjer), American Association for Neurological Surgeons prezidents.

Pats Valērijs, kā viņš norādījis intervijā izdevumam „VICE”, kopumā par operāciju jūtas pozitīvi: „Es neesmu uztraucies par operāciju. Kādam vienmēr ir jābūt pirmajam. Kādam ir jādodas tur, kur neviens iepriekš nav bijis. Esmu drošs, ka arī pirmajam kosmonautam bija bail.”

Attēls: deviantart.net.

Avoti:

New Scientist
independent.co.uk
motherboard.vice.com

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.