Atklājumi.lv

e-žurnāls par zinātni, cilvēku un rītdienas tehnoloģijām

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Jaundzimušā raudu melodika ir atkarīga no viņa vecāku valodas

Zinātnieku grupa ierakstīja 30 franču un 30 vācu jaundzimušo raudas un izanalizēja to akustiskos raksturlielumus. Izrādījās, ka jau 2-5 dienas veci zīdaiņi raud dažādi: franču bērniem tonis kliedziena beigās paaugstinās, bet vācu - pazeminās. Standarta melodiskās kontūras šajās valodās ir veidotas tieši tā: franču valodā toņa augstums intonācijas vienības beigās paaugstinās, bet vācu valodā - krītas. Visdrīzāk bērni spēju atkārtot dzimtās valodas melodiskās īpašības iegūst vēl pirms dzimšanas.

Ievads

Zināms, ka valodas apgūšana sākas trešā grūtniecības trimestra laikā. Tas, kā ir veidotas bērna perceptīvās spējas (tas ir, spējas uztvert runas skaņu), ir atkarīgs no valodas, kuru viņš dzirdēja pēdējos trijos mēnešos pirms dzimšanas. Eksperimentāli pierādīts, ka jaundzimušie, piemēram, atpazīst mātes balsi un dod tai priekšroku.

Taču auglis, atrazdamies vēderā, spēj uztvert tikai valodas prosodiskās īpašības: segmentīvajām īpašībām ap viņu esošie audi ir nepārvarams šķērslis.
Par segmentīvajām fonētiskajām īpatnībām sauc atsevišķu runas skaņu īpatnības, bet par prosodiskajām (vai suprasegmentīvajām) - tādas īpašības, kuras piemīt tikai lielākām vienībām (zilbēm, vārdiem, veseliem izteikumiem. Pie prosodiskajām īpašībām pieder tonis, skaļuma sadalījums, ritms un citas.

Citiem vārdiem, auglis nav spējīgs apgūt skaņas vai skaņu savienojumus, viņš tās vienkārši nespēj atšķirt, bet toni, ritmu un citas prosodiskās runas īpašības līdz viņam nokļūst labi un tām ir liela nozīme. Tieši prosodija ļauj jaundzimušajiem pazīt mātes balsi, atšķirt dzimto valodu no citām (protams, ja starp valodām ir būtiskas prosodiskas atšķirības) un demonstrēt citas perceptīvas spējas. Taču nebija zināms, vai jaundzimušie spēj ne tikai atšķirt, bet arī atkārtot runas prosodiskās īpašības. Līdz šim pats agrākais vecums, kuram bija pierādīta spēja vismaz kaut kā imitēt pieaugušo runu, bija 12 nedēļas.

Vācu un franču zinātnieku grupa, kuru vadīja Ketlīna Vermke (Kathleen Wermke) no Vircburgas universitātes, žurnālā Current Biology publicēja atskaiti par pētījumiem, kas parādīja - bērni dzimtās valodas prosodiskās īpašības atkārto jau 2-5 dienu vecumā.

Metodes

Pētnieki ierakstīja 30 franču bērnu raudāšanu (vecumā no divām līdz piecām dienām, ar vidējo vecumu 3,1 dienas) un 30 vācu bērnu raudāšanu (no trim līdz piecām dienām, vidējais vecums 3,8 dienas). Visi bērni bija veseli un nāca ģimenēm ar vienu valodu. Tika ierakstītas raudas, kas skanēja parastajā bērna saskarsmē ar māti (pirms barošanas, nomainot paklājiņu utt., taču ne asu sāpju gadījumā). Ieraksta ilgums bija no 3 līdz 10 minūtēm, un pavisam tika ierakstīti 2500 kliedzieni.

Visiem kliedzieniem, kuriem tas bija iespējams, izmērīja divus parametrus (sīkāk par to skatīt zemāk) - frekvenci (precīzāk, galvenā toņa frekvenci, F0) un intensitāti (I). Šie ir parametri, kas apraksta skaņas kā fizikāla procesa īpašības. Tās mūs interesē galvenokārt tāpēc, ka nosaka skaņas perceptīvās īpašības: to, kā mēs to uztveram. Intensitāte ir tieši saistīta ar skaļumu, bet frekvence - ar toņa augstumu. Tādējādi balsi ar lielu frekvenci mēs uztveram kā augstu, bet balsi ar mazu frekvenci - kā zemu. No toņa augstuma (un, attiecīgi, frekvences) ir atkarīgs arī tāds sarežģīts parametrs kā intonācija. Līkni, kas apraksta galvenā toņa frekvences izmaiņas laikā, sauc par melodisko kontūru.

Balss ir sarežģīta periodiska skaņa. To var iztēloties kā summu, ko veido parastās sinusoidālās svārstības, tā sauktās harmonikas. Pirmo harmoniku sauc par galveno toni, bet tās frekvenci - par galvenā toņa frekvenci. Pārējo harmoniku frekvences vienmēr ir veselu skaitu reižu lielākas par to.
Intensitāte - tas ir skaņas spēks, vidējā (laikā) enerģija, ko skaņas vilnis pārnes caur vienības laukumu. Intensitāte ir proporcionāla kvadrātam no skaņas spiediena amplitūdas - viena no vienkāršākajiem akustiskajiem parametriem.

Galvenā toņa frekvencei un intensitātei ir ne tikai perceptīvie, bet arī artikulatīvie korelāti: parametri, kas apraksta skaņas rašanos. Galvenā toņa frekvence ir vienāda ar balss saišu svārstību frekvenci. Bet intensitāte ir atkarīga no tā sauktās balss piepūles pakāpes, ko nosaka zemsaišu spiediens.
Galvenā toņa frekvenci, saprotams, var izdalīt tikai periodiskam signālam. Balss ir tāda, jo to veido balss saišu periodiskas svārstības. Skaņu, kas rodas bez balss saišu piedalīšanās, sauc par troksni (troksnis, piemēram, ir visi nebalsīgie līdzskaņi). 1246 kliedzieni saturēja pārāk lielus trokšņu fragmentus, tāpēc tos nācās izslēgt no analīzes.

Rezultāti

Kādā laika brīdī galvenā toņa frekvence sasniedz maksimālo vērtību - kliedziena sākumā, vidū, beigās? Šis brīdis kļuva par galveno parametru, kuram autori pievērsa uzmanību. Rezultāti ir attēloti 1. zīmējumā. Laiks diagrammā ir relatīvs - tas attiecas pret absolūto laiku tāpat, kā attiecīgā kliedziena ilgums attiecas pret vienu sekundi. Šī parametra vērtību vidējais aritmētiskais franču mazulim bija 0,60 sekundes, vācu - 0,45; mediāna - 0,58 sekundes francūžiem, 0,44 sekundes - vāciešiem. Cietiem vārdiem, francūžiem frekvence savu maksimumu sasniedz manāmi vēlāk.

Tādējādi ir acīmredzams, ka maksimums melodiskajā kontūrā francūžiem atradīsies tuvāk beigām, bet vāciešiem - tuvāk sākumam.

Diagrammā virs 1. zīm. shematiski attēloti trīs iespējamie kontūru veidi: krītošais, simetriskais, kāpjošais. Rezultāti liecina, ka vācu mazuļiem raksturīgs pirmais, bet franču - pēdējais (tipiska franču un vācu mazuļa kliedzienu oscilo- un spektrogrammas skatīt 2. zīm.). Atbilstošās kontūras ir raksturīgas arī pieaugušajiem, kas runā šajās valodās. Franču valodā toņa augstums, kā likums, prosodiskās vienības beigās kāpj, bet vācu valodā - krītas.

Tas pats ir patiesi arī laika brīdim, kurām intensitāte sasniedz maksimumu. Vidējais aritmētiskais - 0,59 sekundes frančiem, 0,47 - vāciešiem; mediāna - 0,61 sekunde frančiem, 0,45 sekundes vāciešiem.

Secinājumi

Autori uzskata, ka mazuļi dzimto valodu apgūst jau pirms dzimšanas, kaut gan viņi nevar pilnībā izslēgt varbūtību, ka tas notiek pirmajās 2-5 dzīves dienās. Jebkurā gadījumā šī ir visagrāk fiksētā dzimtās valodas (jeb precīzāk - bērna mātes valodas) fonētisko īpašību imitācija. Tādas imitācijas mērķis acīmredzot ir pievērst mātes uzmanību, nodibināt ar viņu ciešāku saikni.
Segmentīvās valodas vienības (atsevišķas skaņas) bērns tādā vecumā atdarināt vēl neprot (un var to sākt tikai 12 nedēļu vecumā), jo to viņam neļauj neattīstītais artikulatīvais aparāts (sk. lekciju par balss aparātu un balss veidošanos). Taču to, kā mainās mātes balss tonis, to gan viņš prot.
Ir izplatīts uzskats, ka jaundzimušais nevar apzināti kontrolēt prosodiskās kliedziena īpašības, bet galvenā toņa frekvence ir atkarīga tikai zemsaišu spiediena svārstībām ieelpas-izelpas laikā. Pēc autoru domām, tā nav.
Ja kliedzienu īpašības būtu atkarīgas tikai no elpošanas cikla, tad visiem kliedzieniem bez izņēmuma būtu raksturīgs krītošs kontūrs. Kliegt var tikai izelpā, bet izelpā zemsaišu spiediens strauji krītas. Krītoties zemsaišu spiedienam ir mazākas iespējas kontrolēt kliedzienai īpašības. Taču to var kompensēt ar balsenes muskuļu iesaistīšanu, ko acīmredzot dara franču mazuļi, kliedzina beigās paaugstinot gan toni, gan intensitāti.
Tādējādi izrādās, ka kliedziens - tā ir sarežģīta un labi koordinēta elpošanas trakta un balsenes darbība, kas faktiski ir pirmā dzimtās valodas apgūšanas demonstrācija.

Avots: Birgit Mampe, Angela D. Friederici, Anne Christophe, Kathleen Wermke. Newborns' Cry Melody Is Shaped by Their Native Language // Current Biology. 05 November 2009. Doi:10.1016j.cub.2009.09.064.

Augšējais attēls: flickr.com

Aleksandrs Berdičevskis

Ilmāra Cīruļa tulkojums

Raksts pārpublicēts no elementy.ru