Atklājumi.lv

e-žurnāls par zinātni, cilvēku un rītdienas tehnoloģijām

Privātā dzīve akmens laikmeta sabiedrībās

Ja kāds sāk stāstīt par senajiem cilvēkiem, parasti tiek skārti jautājumi par skeleta uzbūvi, smadzeņu un prāta attīstību, senām kultūrām, kas izpaužas darba rīku izgatavošanā, vēlāk – keramikā un vēl vēlāk – mākslā. Bet ko mēs varam pateikt par šo cilvēku attiecībām?

Pirms vairākiem simtiem tūkstošu gadu Heidelbergas cilvēki jeb arhaiskie Homo sapiens sapratuši, ka vecie cilvēki un invalīdi var būt noderīgi, ka cilvēka vērtība var saglabāties pat tad, kad viņš nevar aktīvi piedalīties medībās un vispār pārtikas meklējumos, bet var mācīt jaunos grupas locekļus to darīt. Tās ir viena veida savstarpējās attiecības.

Bet ko mēs zinām par akmens laikmeta ģimenes dzīvi? Cik sen parādījās pāru attiecības, kad vienam vīrietim ir viena konkrēta sieviete? Kurš ģimenē, ja tāda pastāvēja, bijis galvenais? Šāda veida jautājumus ir daudz sarežģītāk pētīt, nekā ķermeņa uzbūvi vai darba rīku gatavošanas metodes. Un tomēr šādi pētījumi notiek un tie ir ļoti svarīgi, jo tikai pētot šīs attiecības, var saprast, ko cilvēkam vajag, vai ir normāli, ka vīrietim ir mīļākā vai sievietei ir kāds cits partneris, kaut arī viņa ir precējusies. Ar ko ir saistīta vēlme uzturēt attiecības ar vairākiem partneriem?

Izrādās, šo tēmu pēta vairāku valstu zinātnieki. Ir iznākuši vairāki raksti un pat veselas grāmatas.

Piemēram, Rozmarija Džoisa, antropoloģijas profesore no Kalifornijas universitātes Bērklijā, aprakstīja cilvēku attiecību attīstību savā grāmatā „Senie ķermeņi, senās dzīves". Sevišķi lielu uzmanību autore veltīja sievietei, mēģinot noskaidrot, kā sievietes personība saistīta ar dzimumu un kā dzimums ietekme sievietes lomu modernajā pasaulē.

Čikāgas universitātes Medicīnas centra žurnālā parādījās raksts, kurā argumentēts, ka neandertāliešu dzimumdzīvi ietekmējušas klimata izmaiņas.

2010. gada novembrī vairākos izdevumos parādījās raksti, veltīti Emmas Nelsones un viņas kolēģu pētījumiem, saistītiem ar dzimumuzvedību un dzimumattiecībām seno hominīdu, neandertāliešu un agrīno homo sapiens grupās. Izpētot pirkstu kaulus, speciālisti nonāca pie slēdziena, ka pirkstu garums ir saistīts ar hormonālās aktivitātes pakāpi. Atbilstoši šai teorijai, Ardipithecus ramidus (viens no senāko hominīdu pārstāvjiem, dzīvojis pirms 3,9 -5,5 milj. gadu), iespējams, bijis ļoti miesaskārīgs. Tajā pašā laikā Australopithecus afarensis – Afāras australopiteks, par kura pēdas uzbūvi nesen rakstījām, attiecībās ar mātītēm bijis ļoti smalks. Neandertāliešu vīriešiem, kas dzīvoja pirms 100 tūkstošiem gadu, bija cieša saistība starp vīriešu hormonu – androgēnu - daudzumu un tādām īpašībām, kā agresivitāte un libido (dzimumtieksme). Tiem indivīdiem, kam bijis augsts hormonu līmenis, pirksts, uz kura mūsdienu cilvēki nēsā laulības gredzenu (!), bijis garāks par rādītājpirkstu. Kā saka Emma Nelsone, viena no pētījuma autoriem, jo vairāk vīriešu hormonu, jo lielākā maskulinizācija. Par reproduktīvās sistēmas attīstību atbild tie paši gēni, kas ietekmē roku un kāju pirkstu augšanu.

Neandertālieši izraisa lielu interesi starp dažādu profilu pētniekiem. Tā bija spēcīga cilvēku grupa. Kāpēc viņi izmira? Kas ietekmēja viņu izzušanu? Viena no teorijām saistīta ar epidēmiju, kuru izraisīja slimība, līdzīga govju trakumsērgai. Un izplatījās šī epidēmija tāpēc, ka pastāvēja kanibālisms – tiešā nozīmē neveselīgs paradums.

Ar seksuālo uzvedību un uzskatiem ir saistīti daži mākslas paraugi. Piemēram, ir atrasti oļi ar īpašiem ornamentiem, kurus mākslas pētnieki traktē kā dzimumsimbolus. Šo zīmējumu vecums ir liels, tie ir vēlā paleolīta mākslas paraugi. 2005. g. 4. aprīlī žurnāls Spiegel publicēja rakstu par nosacīti pornogrāfiskām figūriņām, kuru vecums ir 7000 gadi. Tās ir atrastas netālu no Leipcigas Vācijā un attiecinātas uz vietējo agrīno zemkopju kultūru. Figūriņu izmērs ir tā laika sīkplastikai raksturīgs – ap 8 cm. Ir pat izteikts viedoklis, ka jau tajā laikā varēja notikt dažāda veida orģijas.

Ka liecina pētījumi, vīriešu uzvedība, saistīta ar attiecībām ar vairākām sievietēm, izskaidrojama ar neapzinātu vēlmi saglabāt savu genofondu, apaugļot vairākas sievietes, lai būtu vairāk tieši viņa pēcnācēju. Tas pats konstatēts arī cilvēkpērtiķiem – šimpanzēm un gorillām. Tieši tāpēc gan cilvēkpērtiķi, gan senie cilvēki, gan arī daži eksemplāri mūsdienās nogalina citu tēvu bērnus, lai būtu lielāka iespēja vairot tieši savus pēcnācējus.

Augšējā attēlā: Lauzelas Venēra. Atdarinājums. Figūra, attēlojoša sievieti ar ragu paceltā rokā, otrai rokai atrodoties uz vēdera lejasdaļas, atrasta 1911.gadā, kādā klinšu nišā Dordoņas apgabalā Francijā. Attēls, ņemot vērā ragā ievilktās 13 strīpas, tiek interpretēts kā norāde uz 13 mēnešiem jeb 13 menstruālajiem cikliem vienā gadā. Figūra iegriezta atsevišķā kaļķakmens gabalā, sākotnēji bijusi pārklāta ar sarkanu okera krāsu un tiek datēta ar augšējā paleolīta Gravetes kultūru (pirms aptuveni 25 000 gadiem). Avots: Wikimedia Commons.

Avoti un literatūra:
Rosemary A. Joyce. Ancient bodies, ancient live. Sex, Gender, and Archaelogy. Women's Studies/Archaeology.
Linkage 5/7: Climate Change McCarthyism & Neanderthal Sex. Science Life. Posted at 10:09 am CT on May 7, 2010.
Emma Nelson, Campbell Rolian, Lisa Cashmore, Susanne Shultz. Digit ratios predict polygyny in early apes, Ardipithecus, Neanderthals and early modern humāns but not in Australopithecus. Proceeding of the Royal Society. Published online before print November 3, 2010, doi: 10.1098/rspb.2010.1740.
Matthias Schultz. Sex in the Stone Age. Pornography in Clay. Spiegel-online. 04.04.2005.

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.