Atklājumi.lv

Cilvēks sācis medīt pirms aptuveni 2 miljoniem gadu

Neapšaubāmi, viens no atslēgas faktoriem pērtiķcilvēka pārtapšanā par cilvēku ir gaļas iekļaušana diētā un ar tās ieguvi saistītās medības, kuru sekmīga norise bija atkarīga no to dalībnieku plānošanas, efektīvu medību ieroču gatavošanas un sadarbības spējām, kas, savukārt, bija ļoti svarīgas tālākajā Homo ģints evolucionārajā attīstībā.

Taču zinātniekiem joprojām nav skaidru atbilžu uz jautājumiem: kad un kādai sugai piederošs hominīds, paralēli kritušo vai plēsēju daļēji apēsto dzīvnieku pasīvai izmantošanai uzturā, sāka doties patstāvīgās medībās. Tāpat virkne karstu diskusiju tiek risināts par to, kāda veida medībās agrīnais Homo devās - vai tā bija atsevišķu vājāku dzīvnieku nodzīšana vai uzglūnēšana no slēpņa? 

Senākie, šobrīd zināmie akmens rīki, kuri pierāda vismaz sporādisku hominīdu interesi par gaļu kā uzturvielu, bet teorētiski varēja būt izmantoti arī medījuma sadalīšanā, tika atrasti 20.gs. 90. gadu sākumā Afāras reģionā, Etiopijā. Šie Olduvajas tipa atšķilu griežņi un nukleji ir datēti ar 2,6 miljonu gadu lielu senatni, un kopā ar tiem atrada arī dzīvnieku kaulus, uz kuriem bija palikušas nepārprotamas šo rīku atstātās pēdas. Diemžēl šajā, tāpat kā citās, līdz šim uzietajās ar hominīdu darbību saistītajās, par 2 miljoniem gadu vecākajās fosīliju atradņu vietās savāktie kauli bija pārāk mazā skaitā un pārāk sliktā saglabāšanās stāvoklī, lai no tiem varētu secināt, kādā veidā iegūti dzīvnieku ķermeņi vai to daļas, no kuriem tie nākuši.

Līdz pat pēdējam laikam arhaiskā Homo pētniekiem, kuri savu zinātnisko hipotēžu pārbaudei vēlējās izmantot stratigrāfiski nesajauktu, pietiekami plašu, vismaz 1000 gadu griezumā pastāvējušu statistiski apstrādājamu, cilvēka senču izmantotu fosīlo dzīvnieku kaulu kopumu, bija tikai divas iespējas - strādāt vai nu ar 1,5 miljonu gadu veco Koobi Foras (Kenija) materiālu, kas, saprotams, ir pārāk vēls, lai varētu sniegt ziņas par vismaz miljona gadu iepriekš uzsākušos Homo veidošanos, vai arī, kā parasti tika darīts, pievērsties nepilnus divus miljonus gadu atpakaļ tapušajiem Olduvajas nogulumiem.

Skatīt Paleoantropoloģisko atradumu vietas lielākā kartē

Olduvajas aizas atradumi

Viena no vecākajām, kā arī līdz šim visplašāk pētītajām fosīliju atradnēm ir apmēram 1,8 miljonu gadu senās iegulas Olduvajas aizā, Tanzānijā. Olduvajā, kuras vārds arheoloģijas un paleoantropoloģijas vēsturē nesaraujami saistās ar Līkiju ģimeni, ir iegūts gan pamatīgs, zooarheoloģiskiem pētījumiem pietiekami liels, ar hominīdu izgatavotiem rīkiem apstrādātu kaulu daudzums, gan paši rīki un, - kas ir ļoti svarīgi -, arī to domājamo darinātāju skeletu atliekas.

Starp Viktorijas ezeru un Kilimandžaro kalnu, tuvāk pēdējam novietotās Olduvajas aizas izpēti Lūiss un Mērija Līkiji iesāka 20.gs. 30. gados. Tomēr, par spīti Lūisa cerībām, gandrīz 20 gadus viņi uzgāja tikai dzīvnieku kaulus un ļoti vienkāršus, rupji darinātus rīkus (kuri, kā senākie un primitīvākie cilvēka senču izgatavotie rīki, ieguva Olduvajas industrijas nosaukumu), bet paši hominīdi, kā šķita, no antropologiem tīšuprāt slēpās.

Tad, 1959.g., ilgais cerību un sekojošo vilšanās brīžu maratons beidzās - Mērija Līkija Olduvajā atrada Zindžu - sākotnēji par zindžantropu ("Austrumu cilvēku"), bet vēlāk, godinot ekspedīcijas finansētāju, par Boisa parantropu nosaukto Austrumāfrikas robusto australopitēku, kurš, neskatoties uz salīdzinoši (ar mūsdienu cilvēku) mazo smadzeņu tilpumu (530cm3 pret 1400cm3) pirmais izpelnījās aizā un tās apkārtnē uzieto rīku izgatavotāja un lietotāja godu.

Zindžam šo statusu tomēr nebija lemts ilgi baudīt - drīz vien, pēc nepilniem diviem gadiem Līkijiem atkal paveicās un tie atrada citu galvaskausu, kura modernākās, kā uzskatīja Lūiss Līkijs, no australopitēkiem būtiski atšķirīgās iezīmes un lielākais smadzeņu tilpums (650 līdz 700cm3), to ļāva identificēt gan kā cilvēka senāko senci, gan automātiski arī kā rīku gatavotāju. Jaunatrasto hominīdu, izdalot to atsevišķā sugā, 1964.g. nosauca par Homo habilis - "prasmīgo cilvēku". Daļa paleoantropologu, atkarībā no uzskatiem, gan izteikuši arī viedokļus, ka habilis fosīlijas drīzāk vajadzētu nevis ievietot atsevišķā sugā, bet uzlūkot kā australopitēka, Homo ergaster vai Homo rudolfensis variāciju.

Olduvajas gadījumā ir skaidrs, ka pirms gandrīz 2 miljoniem gadu tur dzīvojošie pirmie cilvēki - kādā taksonomiskā iedalījumā lai mēs tos arī neiekļautu, - un, kā daži paleoantropologi pieļāvuši, varbūt arī australopitēki (parantropi), kuri gandrīz miljonu gadu Olduvajas ekosistēmas apdzīvoja vienlaikus ar Homo, uzturā, līdz ar augu barību, lietoja dzīvnieku gaļu, to sadalot ar rīkiem, kas izgatavoti no aizā atrastiem, ne pārāk kvalitatīva materiāla oļiem.

Tomēr, kā jau minēts raksta sākumā, antropologiem tik svarīgo jautājumu - kā tieši viņi ieguva šo gaļu - vieglāk ir uzdot nekā atbildēt. Atbilstoši iepriekš populārai versijai, agrīnie Homo un australopitēki savāca kritušos dzīvniekus vai arī, ja paveicās, atsevišķos gadījumos atņēma medījumu kādam mazākam un vājākam plēsonim.

Taču daudzi pētnieki uzskata, ka Homo habilis, bet daļa pieļauj, ka iespējams, arī kādas no to priekšteču vai paralēli pastāvošo australopitēku grupām (izņemot tos, kas bija specializējušies tīri uz augu barību - sk. A.Marnica, "Ko ēda Boisa parantropi?", atklajumi.lv, 25.05.2011.), apvienojoties baros, paši kļuva par medniekiem. Ja tā, tad iespējams, ka tie bija gaļēdāji plēsoņas, kas notiesāja Olduvajas cilvēku medījuma paliekas nevis otrādāk. Tā kā uz daudziem Olduvajā atrastajiem zālēdāju kauliem ir redzamas gan cilvēku izdarīto griezumu, triecienu un skrāpējumu, gan plēsoņu zobu pēdas, tad vienlīdz iespējamas ir abas versijas. Lai noskaidrotu, kurš bijis mednieks un kurš maitēdājs, uz Olduvajas materiāla bāzes tikuši veikti vairāki eksperimentāli pētījumi, kā arī dažādi analizētas uz kauliem atstātās rīku pēdas. Šajos pētījumos, piemēram, novēroja, kā plēsoņas uzbrūk un pēc tam apēd savu medījumu, bet atlikušos kaulus izpētīja, salīdzinot tajās palikušās kodienu pēdas ar tām, kas redzamas uz Olduvajas fosīlijām. Tāpat tika pētītas mūsdienu primitīvo cilšu medību tradīcijas, no viņu "pusdienu galda" atkritumos nonākošie dzīvnieku kauli un rīku kā arī gaļēdāju - atkritumu savācēju pēdas uz tiem. Tomēr šāda veida pētījumi nav spējuši dot pārliecinošus rezultātus - atsevišķos darbos par olduvajiešu diētas sastāvu un izturēšanās modeļiem tikuši izdarīti pilnīgi pretēji slēdzieni.

Jaunas pieejas meklējumos

Izprotot izmantoto metožu nepilnības, daži paleoantropologi sāka meklēt jaunus problēmas risinājumus, iesaistot analīzē cita veida datu grupas. Viens no pirmajiem jaunu pieeju izstrādāja Viskonsīnas-Medisonas universitātes zinātnieks H.Banns (Bunn). Viņš saprata, ka tā vietā, lai pētītu tikai uz kauliem palikušās rīku un zobu pēdas, ir jāpēta arī paši kauli, viss to kopums konkrētajā atradnē, pievēršot uzmanību to sugas piederībai un kvantitātei.

Savā pieejā Banns balstījās uz vienu ļoti svarīgu apstākli - cilvēks no citiem dzīvniekiem neatšķiras tikai ar to, ka tas ēd daudz gaļu. Galvenais, kas viņu atšķir no pārējiem gaļēdājiem ir medījamo objektu izvēle. Ja citi plēsoņas pamatā savu uzmanību virpirms vērš uz vājākiem, - jaunākiem vai vecākiem, slimiem vai ievainotiem dzīvniekiem, - tad cilvēks turpretī, ja vien ir iespējams, izvēlas brangākos pieaugušos bara locekļus, kuru nomedīšana dod vairāk un labāku pārtiku. 

2010.g. Banns, kopā ar Dienvidāfrikas Vitvotersrendas universitātes Cilvēka evolūcijas institūta antropologu Trevisu Paikingu (Travis Rayne Pickering) žurnālā "Quaternary Research" publicēja rakstu "Bovid mortality profiles in paleoecological context falsify hypotheses of endurance running–hunting and passive scavenging by early Pleistocene hominins". Šajā rakstā abi pētnieki pārbaudīja divas plaši izplatītas hipotēzes, atbilstoši kurām agrīnie Homo, (1) medīja dobradžus (vēršveidīgos), tos nodzenot līdz spēku izsīkumam un tad nogalinot vai (2) īstenoja oportūnistisku plēsoņu nogalināto zālēdāju ķermeņu savākšanu. Balstoties uz šīm hipotēzēm, zinātnieki izstrādāja četrus paleontoloģiski testējamus pieņēmumus (divi pieņēmumi attiecībā uz maziem vēršveidīgajiem un divi uz lieliem), kuri tika pārbaudīti, analizējot par "FLK22 Zindžs" nosauktās 1,8 miljonus gadu vecās Olduvajas fosīliju atradnes kaulu kopu (pretēji kopas nosaukumam, kā liecina zooarheoloģiskie un taponomiskie dati, tā pamatā veidojusies nevis parantropu, bet agrīno Homo populācijas darbības rezultāta), tās strukturālā sastāva datus, tos salīdzinot ar dabā novēroto.

FLK22 kopas sastāvā ir vairāk nekā 250 dzīvnieku kaulu ar hominīdu darinātu rīku griezumu un skrāpējumu pēdām. No tiem ap 50 pieder lielajiem vēršveidīgajiem, kuru vairākums >70%, savukārt, pieder pieaugušiem dzīvniekiem.

Piemēram, izvērtējot pieņēmumu, ka FLK22 atrastās lielo vēršveidīgo fosīlijas atspoguļo hominīdu taktiku šo dzīvnieku ķermeņus pēc nomedīšanas atņemt lauvām, izrādījās, ka, lai arī lauvu nogalināto dzīvnieku vidū ir daudz vairāk pieaugušo īpatņu nekā hiēnu laupījumā, tomēr lauvu nomedīto lielo vēršveidīgo vecuma grupa nepārklājas ar to, kas dominē FLK22 kopā.

Kaulu kopu analīze liecina, ka homo medīja no slēpņa

Pavisam trīs no četriem pieņēmumiem nesaskanēja ar atskaites kopas kaulu strukturālo sadalījumu, tādējādi falsificējot abas sākotnējās hipotēzes un ļaujot izvirzīt jaunu, kurā tika pieņemts, ka olduvajieši sekmīgi medījuši no slēpņa, t.i. - nodarbojušies tieši ar tādu medību veidu, kurā kā medījums tiek izvēlēti pieaugušie dzīvnieki.

Uz oponentu jautājumu, vai agrīno Homo intelekts un tehnoloģijas bija pietiekami attīstītas, lai varētu sarīkot uzglūnēšanas (slēpņa) medības, raksta autori atbild ar pretjautājumu. Viņi polemizē, ka tas, ko var paveikt šimpanzes, kuras novērotas ar asiem koka zariem medījot bušbēbijus, pavisam noteikti varētu būt pa spēkam arī daudz lielāko smadzeņu īpašniekiem - Olduvajas rīku izgatavotājiem.

Turpinot savas jaunās, 2010.g. izvirzītās hipotēzes pārbaudi, Banns, tagad strādājot kopā ar citu Viskonsīnas-Medisonas universitātes pētnieki Aliju Gurtovu, nolēma salīdzināt FLK22 kaulu kopas profilu ar vairākām, mūsdienās dabīgi veidotām, kā arī arheoloģiskām pleistocēna cilvēku apmetnēs iegūtām fosīlo kaulu kopām. Rezultāti 2013.g. 23. novembrī publicēti žurnāla "Quaternary International" ievietotā rakstā "Prey mortality profiles indicate that Early Pleistocene Homo at Olduvai was an ambush predator."

Uzskatāmi, izmantojot trijstūra veida grafikus, kur katrs stūris atbilst vienai no vecuma grupām (pamatnē pa kreisi - 100% jaunie dzīvnieki, pamatnē pa labi - 100% pieaugušie un virsotnē 100% vecie dzīvnieki) autori parāda, ka FLK22 kopā ietilpstošo lielo vēršveidīgo izteiktā grupēšanās pieaugušo stūra ielocē nesakrīt ne ar Serengeti lauvu nomedīto šī paša izmēra dobradžu kopu, ne ar Kafujas nacionālā parka lauvu medījuma vidējo vecumu. Lai gan arī lauvas kā medījumu biežāk izvēlās pieaugušos dzīvniekus, tomēr no FLK22 vērojamā atšķirība lauvu nomedīto lielo vēršveidīgo sektora novietojumā grafikā statistiski ir pietiekami nozīmīga. Tāpat no FLK22 atšķīrās arī Maseka ezerā noslīkušo migrējošo antilopju atlieku rādītāji, kas ļāva ar lielu varbūtību izslēgt iespējamību, ka FLK22 fosīliju masīvs varētu būt nejauši veidojies no kādā dubļu lavīnā vai līdzīgā negadījumā bojā gājušiem dzīvniekiem.
 

Toties ar Olduvajas Homo atstātajām pārtikas paliekām labi pārklājās gan mūsdienu Āfrikas primitīvo cilšu ar loku un bultām nomedīto vēršveidīgo vecuma profils, gan arī lielākā daļa arheoloģiskā materiāla no Āfrikas un Eiropas paleolīta apmetņu kaulu kopām - pieaugušo dobradžu īpatsvars tajās bija 60-70%.

Lai arī autori atzīst, ka daļai viņu secinājumu, ņemot vērā alternatīvas interpretācijas, varētu būt citi skaidrojumi, kuru atbilstību vai neatbilstību faktiem vajadzētu turpināt pētīt, tomēr abos minētajos pētījumos iegūtais datu vairākums pārliecinoši norāda, ka agrīnie, pirms apmēram 1,8 miljoniem gadu Olduvajas aizā dzīvojušie Homo ievērojamu daļu uzturā izmantotās gaļas sagādāja ar slēpņa jeb uzglūnēšanas veida medībām.

Kandžeras kaulu stāsts apstiprina Olduvajas liecības

Pieņēmumu, ka medības ir vismaz tikpat senas kā pats Homo, apstiprina arī citu pētnieku darbs, kas šī gada 25. aprīlī tika publicēts tīmekļa žurnālā "PlosOne".

Amerikāņu, britu un kenijiešu zinātnieki šajā rakstā ziņoja par Olduvajas kultūrai piederīgu, taču no Līkiju 20.gs. 60. un 70. gados izdarītos izrakumos izpētītās "FLK22 Zindžs" atradumu vietas apmēram 550km atstatu novietoto un aptuveni 200,000 gadu vecāko, Dienvidkandžeras fosīliju atradņu materiāla analīzi.

Dienvidkandžera atrodas Viktorijas ezera dienvidaustrumu krastā, Kenijā, kur, sākot no 1987.g. notikušajos izrakumos, amerikāņu antropologi Dr. Toma Plammera vadībā uzgāja ar Homo un dzīvnieku fosīlijām bagātas iegulas, kuru vecums tiek lēsts uz 2 miljoniem gadu. Fosīliju veidošanās laikā apvidū, kas atrodas līdzenumā starp ezeru un kalniem, dominējuši zālāji (savannas tipa ekosistēma).

Pavisam trijās Dienvidkandžeras iegulās, kuras, ņemot vērā stratigrāfisko atbilstību, tiek aplūkotas kā vienots komplekss, atrada vismaz 56 atsevišķu dobradžu atliekas (iepretī 48 FLK22 atrastajiem īpatņiem), kurus šajā vietā, kā liecināja konteksts, bija nogādājuši cilvēki - iegulu stratigrāfija izslēdza iespējamību, ka šie kauli tur būtu sanesti plūdos vai sakrājušies kādā citā dabīgā veidā bez cilvēka līdzdalības. Lielākā kaulu daļa piederēja maza un vidēja izmēra dzīvniekiem, kuri savulaik kaut kur apkārtnē iegūti, tad tikuši nogādāti uz atradumu vietu, kur sadalīti un apēsti. Lielie dzīvnieki Dienvidkandžeras fosīliju vidū bija tik maz, ka pētījuma ietvaros tos atsevišķā grupā nemaz neizdalīja. Tāpat kā FLK22, uz daudziem Dienvidkandžeras kauliem bija redzamas rīku atstātas mīksto audu iegūšanas pēdas.

Kopumā, plašais fosīlais un arheoloģiskais materiāls pētniekiem deva unikālu iespēju izpētīt pirms 2 miljoniem gadu dzīvojušo hominīdu diētu un pārtikas ieguves paradumus.

Medīja mazos nagaiņus

Analizējot lielāko fosīliju grupu - mazajiem vēršveidīgajiem piederošos kaulus, zinātnieki norādīja, ka, spriežot pēc rīku griezumu un sitienu pēdām, Homo tos ieguvis ļoti drīz pēc šo dzīvnieku nāves, taču dabā, plēsējiem nogāžot mazos zālēdājus, tie visbiežāk ir pilnībā notiesāti jau pēc pavisam īsa brīža, kas var pat nepārsniegt 10 minūtes. Iespēja, ka hominīdi paspēja šajās dažās minūtēs ierasties lauvu vai citu plēsēju dzīru vietā un viņiem atņemt medījumu, nemaz nerunājot par šādas rīcības nesaprātīgumu, salīdzinot iespējamo ieguvumu ar neizbēgamo apdraudējumu, ir visai maza. Tas ar ievērojamu ticamības pakāpi ļauj secināt, ka mazos vēršveidīgos hominīdi ir medījuši paši.

Dienvidkandžeras vidēja izmēra vēršveidīgo fosīlijas tik viennozīmīgus spriedumus kādi tika izdarīti attiecībā uz mazajiem dzīvniekiem tomēr neļāva izteikt. Lai gan daļu no atrastajiem vidējā izmēra dzīvnieku postkraniālajiem (t.i. ķermeņa, neskaitot galvu) kauliem, hominīdi bija ieguvuši relatīvi ātri, kad uz tiem vēl atradās gaļa, tomēr šajā kaulu grupā ir ļoti liels, pārējām skeleta daļām neproporcionāls galvu skaits. Tas visdrīzāk liecina par maitēdāju praksi, ko Viktorijas ezermalas iedzīvotāji piekopuši paralēli medībām. Galvas, kā zināms, satur barojošos, ar enerģiju bagātos smadzeņu audus, taču daudziem plēsējiem, izņemot hiēnas un ar rīkiem bruņotus hominīdus, biezo un cieto kaulu dēļ tās ir grūti sadalāmas un tāpēc paliek neapēstas.

Kā norāda "PlosOne" publicētā raksta autori, Dienvidkandžeras atradumi, kas vienmērīgi izkārtojušies visā iegulu stratigrāfiskajā secībā liecina, ka jau vismaz pirms 2 miljoniem gadu, cilvēks pārgāja uz pastāvīgu gaļas ēšanu. Tas ir aptuveni 200,000 gadus agrāk nekā, izmantojot Olduvajas materiālu, bija pierādīts līdz tam.

Salīdzinot šajā rakstā aplūkotos Olduvajas un Dienvidkandžeras pētījumus, var novilkt hipotētisku, 200,000 gadu garu evolūcijas vektoru. Vienā tā galā atrodas Viktorijas ezera piekrasti apdzīvojošie hominīdi, kas jau kādu laiku, iespējams, pat simtiem tūkstošu gadu, pastāvīgi lieto uzturā gaļu un paši ir sākuši medīt, taču pamatā orientējas uz mazajiem zālēdājiem. To var skaidrot gan ar prasmju trūkumu, gan, ticamāk, ar vēl ļoti vājajiem medību rīkiem, kas, iespējams, visbiežāk ir tikai akmeņi. Te gan jāatzīmē, ka, izpētot Kandžeras rīkus, arheologi noskaidrojuši, ka ar tiem apstrādāts arī koks un tas ļauj izteikt pieņēmumu, ka, noasinot kādu koku vai krūmu zarus vai tievākas stumbru daļas, varēja tikt gatavoti arī šķēpi, ko sākotnēji visdrīzāk izmantoja tikai duršanai, mešanas iespējas atklājot vēlāk.

Nosacītās līnijas otrā galā atrodas olduvajieši, kuru medību prasmes un, iespējams, arī sociālā organizācija ir uzlabojusies, kas atspoguļojas viņu spējās nomedīt ne tikai mazos, bet arī lielos nagaiņus un aizsargāt savu medījumu no plēsoņām.