Atklājumi.lv

Etiopijā atrasta senākā zināmā Homo dzimtas fosilija

2013.gada janvārī Arizonas Valsts universitātes (ASV) students Čalačevs Sejoms (Chalachew Seyoum) kā antropoloģes Dr. Kejas Rīdas (Kaye Reed) ekspedīcijas dalībnieks apsekoja Ledi-Geraru fosiliju atradni, kas atrodas nomaļā, tuksnešainā zinātnieka dzimtās Etiopijas nostūrī Afāras reģionā. Vairāk nekā desmit gadus veicot meklējumus šajā izžuvušajā, Mēness ainavai līdzīgajā, bet dažādām fosilijām bagātajā apvidū, paleontologiem tomēr nebija izdevies atrast cilvēku priekšteču pēdas. Pēkšņi, uzkāpis nelielā plato, Sejoms smiltīs ieraudzīja, kādu neparastu objektu, kas vēlāk izrādījās zinātnei ārkārtīgi svarīgs atradums – vecākā līdz šim zināmā Homo ģints fosilija. Raksts par atradumu šā gada martā publicēts žurnālā „Science”.

Ledi-Geraru izpētes vietā atrastā fosilija bija kreisā apakšžokļa puse ar pieciem zobiem. Izmantojot nogulumu radiometrisko datēšanu, zinātnieki noteica, ka apakšžokļa fosilijas vecums sasniedz 2,8 miljonus gadu, tādējādi to padarot par vecāko līdz šim zināmo Homo ģints fosiliju. Homo jeb cilvēku ģints pieder cilvēkpērtiķu dzimtai, un tajā iekļauts gan mūsdienu cilvēks Homo sapiens, gan tā tuvākās, izmirušās ģenētiski radniecīgās sugas.

Līdz šim vecākā atrastā Homo fosilija bija 2,3 miljonus gadu vecs augšžoklis. Arī šī fosilija tika atrasta Etiopijā, turklāt – vien 30km attālumā no Ledi-Geraru atradnes esošajā Hadaras fosiliju laukā, kas 1980.g. tika iekļauts UNESCO pasaules mantojuma vietu sarakstā. Nevienai no abām vecākajām fosilijām vēl pagaidām nav noteikta piederība konkrētai sugai.

Paleontologi, cenšoties rast atbildes uz jautājumiem par cilvēku izcelsmi, jau sākot no 20.gs. vidus, Āfrikā meklē Homo ģints senāko pārstāvju fosilijas. Atbilstoši mūsdienu priekšstatiem, Homo ģints nodalījusies no kādas australopitēku sugas apmēram pirms 2,5 līdz 3 miljoniem gadu tālā senatnē. Diemžēl līdz šim izdevies atrast pavisam nedaudz un fragmentāru agrīno Homo atlieku, turklāt vairāki no nozīmīgajiem atradumiem bija stipri bojāti.

Ledi-Geraru apakšžokļa fosilija devusi pierādījumus, ka Homo žokļa un zobu morfoloģija bija izmainījusies jau 200,000 gadus pēc pēdējā zināmā Australopithecus afarensis sugas hominīda (plašāk pazīstams ar vārdu Lūsija, kā zinātnieki pēc ekspedīcijas nometnē tobrīd nemitīgi atskaņotās The Beatles dziesmas „Lucy in the Sky with Diamonds” nodēvēja šodien pasaulslaveno, 1974.g. atrasto pirmo A.afarensis skeletu) parādīšanās Hadarā, netālajā Avašas ielejā.

Ledi-Geraru atrastajam apakšžoklim konstatētas gan primitīvas, gan modernākas iezīmes. Runājot par pēdējām, jāatzīmē mazāki dzerokļi un vienmērīgas proporcijas žokļa kauls, kas pirmās Homo dzimtas sugas (piemēram, Homo habilis jeb prasmīgais cilvēks pirms 2,33 miljoniem gadu) atšķīra no pērtiķiem līdzīgākajiem australopitekiem. Savukārt primitīvais, ieapaļais Ledi-Geraru fosilijas zods ir tuvāks gracilajiem australopitekiem, kas liecina, ka atrastā fosilija nevarētu piederēt vēlākajam Homo habilis, bet drīzāk kādam tā sencim.

Līdzības Lūsijas un Ledi-Geraru žokļa anatomijā mudina domāt, ka A.afarensis sugas, kas Zemi apdzīvoja pirms 2,95-3,8 miljoniem gadu, varētu būt tiešie agrīno Homo ģints pārstāvju priekšteči. Tomēr, tā kā šajā laikā uz Zemes mita arī citi australopiteku paveidi, tai skaitā tādi, kurus zinātne, iespējams, vēl nemaz nepazīst, šādu spriedumu var izteikt tikai kā darba hipotēzi.

„Ledi-Geraru žoklis palīdz sašaurināt evolūcijas „caurumu” starp Australopithecus un agrīnajiem Homo. Atradums ir izcils piemērs pārejas fosilijai cilvēku evolūcijai nozīmīgā laika periodā,” šobrīd vecākās Homo fosilijas nozīmi uzsvēris viens no pētījuma autoriem, Arizonas Valsts universitātes profesors Viljams Kimbels (William Kimbel).

Pirms aptuveni 2,8 miljoniem gadu uz Zemes notika globāla mēroga klimata pārmaiņas, kuru rezultātā Āfrikas klimats kļuva sausāks. Lielas klimata izmaiņas bieži vien tiek minētas kā nozīmīgs faktors gan sugu izmiršanā, gan attīstībā, to skaitā agrīno Homo ģints pārstāvju evolūcijā. Pārmaiņas, kas kopš Lūsijas bija notikušas žokļa uzbūvē, mudina domāt, ka reģionā dzīvojošo hominīdu ķermeņi, iespējams, patiešām bija sākuši pielāgoties jaunajiem vides apstākļiem un tajos pieejamajiem barības avotiem.

Bez šaubām, ļoti interesants ir jautājums, uz kuru gan nav iespējams atbildēt, neatrodot atbilstošas fosilijas, par Ledi-Geraru žokļa īpašnieka galvaskausa tilpumu - vai agrīnā Homo smadzeņu apjoms sāka palielināties vienlaikus ar žokļa un zobu formas izmaiņām jeb tas notika vēlāk? Tas ir svarīgi, jo galvaskausa tilpums, līdz ar žokļu un zobu formu un izmēriem parasti tiek minēts kā viens no galvenajiem Homo raksturojošajiem, to no citiem hominīdiem nošķirošajiem faktoriem.

Straujās klimata pārmaiņas apliecina arī izmaiņas Hadaras apkārtnes paleofaunā. Pirms 3 miljoniem gadu Hadarā mājoja pērtiķi, žirafes un ziloņi – dzīvnieki, kas bija piemēroti dzīvei mežos un zālājos. Savukārt Ledi-Geraru apakšžokļa īpašnieka dzīves laikā - vien 200 tūkstošus gadus vēlāk - Hadaras dzīvnieku valsts bija ievērojami mainījusies, un to apdzīvoja gazeles, zebras, meža cūkas un citas atklātāku ainavu mīlošas sugas.

Tomēr vēl ir pāragri spriest, vai tieši klimata pārmaiņas varētu būt rosinājušas Homo ģints sakņu veidošanos. Kā norādījuši pētnieki, šīs hipotēzes drošai pārbaudei, būtu jāatrod pilnīgākas un skaitliski vairāk hominīdu fosilijas, kas, kā jau minēts iepriekš, ir ļoti sarežģīti.

Augšējais attēls: Čalačevs Sejoms ar atrasto agrīnā Homo žokli Ledi-Geraru fosiliju atradnē. Kejas Rīdas publicitātes attēls.

Avoti:

eurekalert.org
news.sciencemag.org
shesc.asu.edu
azcentral.com
asuiho.wordpress.com