Daudzsološais konferences (Rīga, 20.-23. septembris, 2012) nosaukums “Zinātnieka ētika” rosināja cerības, ka uzzināšu daudz par to, kā būt labam (ētiskam) zinātniekam, taču gaidītais piepildījās tikai daļēji.
Nedaudz nepatīkama sajūta radās jau pašā sākumā, kad uzstājās Pīters Kemps (Peter Kemp) ar pārdomām par filosofa Rikēra (Ricoeur) pārdomām (jā, pārdomas par pārdomām) par draudzību, mīlestību un taisnīgumu. Uzstāšanās šķita pārlieku nesaprotama, atzīšos - garlaicīga, un, pats galvenais, nesaistīta ar konferences tēmu “zinātnieka ētika,” un tomēr neviens neizrādīja, ka tas būtu kaut kas neparasts. Tāpēc sagatavojos iespējamām citām tamlīdzīgām neatbilstībām, kā arī pieļāvu, ka konference vai tās daļa varētu arī nebūt zinātniska.
Vērtējums - slikti.
Nākamais runāja Jānis Ozoliņš. Viņa tēma bija daudz atbilstošāka - pētījumi, kuru objekti ir cilvēki, un to kvalitātes un ētiskuma nodrošināšana. Mazāk par medicīniskiem pētījumiem, jo te riski ir acīmredzami, bet vairāk par pētījumiem, kas nav saistīti ar medicīnu, - sociālās zinātnēs, ekonomikā, psiholoģijā, izglītībā u.c. J. Ozoliņš stāstīja par šādu pētījumu metodoloģijas kritisku pārbaudi no kolēģu - nozares ekspertu puses (tā sauktais “peer review” jeb akadēmiskā recenzēšana) vēl pirms to uzsākšanas, kā arī par daudziem būtiskiem šī procesa aspektiem.
Vērtējums - labi.
Otfrīds Hoffe (Otfried Hoffe) slimības dēļ nevarēja ierasties, tāpēc viņa vācu valodā rakstīto runu nolasīja Šuvajevs. Neko nesapratu, jo vācu valodu nezinu, tāpēc vērtējuma nebūs.
Tad Hanss Pozers (Hans Poser) stāstīja par inženiera ētiku, par dažādu normu veidošanos no vērtībām un par to, ka mūsdienu pasaulē ar globālām tehnoloģijām arī inženierzinātnes standartiem (gan gataviem produktiem, gan procesam) jābūt globāliem. Šķita diezgan abstrakti un pārlieku teorētiski, taču paciešami.
Vērtējums - labi.
Maija Kūle sākumā nedaudz parunāja par dažādiem izplatītiem zinātnieka ētikas pārkāpumiem. Tad viņa rosināja atcerēties vēstures posmu, kurā Latvija pārgāja no Padomju Savienības komunisma uz demokrātiju, un pievērst uzmanību šī sajukuma ļaunprātīgas izmantošanas gadījumiem tieši zinātnes sfērā. Tāpat rosināja uzzināt cilvēkus, kuri tajā laikā sadarbojās ar čeku (valsts drošības komiteju). Galu galā šo vēstures periodu nedrīkst tāpat vien aizmirst.
Protams, viņa piebilda, piekrist vai nē, tas atkarīgs no paaudzes un jaunākajai tas diez vai liksies būtiski. Un viņai taisnība. Es (no jaunās paaudzes) spriežu, ka ar to ir jānodarbojas vēsturniekiem, nevis tiem zinātniekiem, kuru darbs ir pavisam cits.
Tāpat tika apspriesta ētikas komisiju nepieciešamība akadēmiskajā vidē. Un arī obligāta to neatkarība no dažādām administratīvām struktūrām, kā arī vēršanās pret administrācijas apzinātu traucēšanu ētikas komisijas darbībai.
Vērtējums - viduvēji.
Pienāca kārta Igoram Šuvajevam - cilvēkam, kuru var “uzslavēt” par konferences viennozīmīgi sliktāko uzstāšanos. Tas bija vienmuļā balsī no lapas nolasīts vārdu rosols, kas ātri lika iegrimt trauslā, nervozā miegā. (Brīžiem tur uzpeldēja arī pa kādai sakarīgai domai, tomēr pliekans rosols ir un paliek pliekans rosols. Tik tiešām nespēju to klausīties, paliekot pilnvērtīgā nomodā.) Atjēdzos pie vārdiem “inscenētais plaģiātisma skandāls, kas sabalsojas ar pedofilisko diskursu,” kas rosināja meklēt kādu mīkstu rotaļlietu, ko mest runātāja virzienā.
Tālāk sekoja man nepazīstamas un vienaldzīgas Lasmanes nomelnošana, kas mani nemaz neinteresēja un tikai kaitināja. Ātri kļuva skaidrs, ka Šuvajevs (acīmredzot izmantojot savu atrašanos konferences “zinātniskajā” komitejā) šai pasākumā neprasmīgi un nekaunīgi aizstāv savu reputāciju, nevis mēģina piedāvāt kaut ko noderīgu konferences tēmas attīstīšanai.
Vērtējums - slikti un neētiski.
Un šīs daļas nobeigumā Gatis Krūmiņš un Astra Auziņa-Emsiņa no Latvijas Jauno zinātnieku apvienības stāstīja par vajadzību saudzēt un atbalstīt jaunos zinātniekus, lai tiem “nenolaistos spārni.” Jo galu galā viņiem jākļūst par nākamās paaudzes jauno zinātnieku skolotājiem. Uzzināju par šīs organizācijas ētikas komisiju un tās palīdzību jaunajiem zinātniekiem - gan sargājot tos no vecāko zinātnieku neētiskas rīcības, gan norādot uz ētikas standartiem arī viņiem pašiem.
Vērtējums - labi un pat atzīstami.
Noriko Našimoto (Noriko Nashimoto) stāstīja par 2011.gada Japānas zemestrīces izraisīto cunami, kas izraisīja Fukušimas AES avāriju, kā arī par tā visa sekām uz turpmāko iedzīvotāju dzīvi. (Cik sapratu, arī viņa pati bija šo notikumu lieciniece.) Atzīšu, ka man tas šķita ilgi un gari, kā arī neko daudz nedzirdēju par zinātnieka ētiku, tāpēc mana uzmanība ātri palika vāja.
Vērtējums - viduvēji.
Dienu izglāba Dženss Reihs (Jens Reich), kas patiešām interesanti stāstīja par cilvēka mūžseno tiekšanos pakļaut dabu un par jaunāko biotehnoloģiju iespējamo palīdzību šī sapņa īstenošanā, ilustrējot runāto arī ar dažādiem mākslas darbiem. Stāstīja par klonēšanu, cilmes šūnām, organismiem-himērām un personalizētu DNS analīzi, kā arī aplūkoja šo tehnoloģiju ierosinātos ētiskos jautājumus un diskusijas. Patika tas, ka nebija nekāda naidīga nosodījuma un beigās izskanēja atziņa, ka šo tehnoloģiju sniegtais labums un posts ir tikai mūsu pašu rokās.
Vērtējums - ļoti labi un interesanti.
Jauku garastāvokli nodrošināja arī nākamā runātāja Vija Sīle, kura stāstīja par interesantu pētījumu (vēl līdz galam nepabeigtu) - par ārstu attieksmi pret patiesības teikšanu smagi slimiem pacientiem. Izrādās, ka Hipokrāta zvērestā nav nekā par patiesības teikšanu. Līdz pat 20.gs. septiņdesmitajiem gadiem patiesības atklāšanu nāvīgi slimam pacientam onkologi uzskatīja par ķecerību. Taču tad attieksme mainījās, un ārsti sāka izturēties pret pacientiem kā pret autonomām, saprātīgām būtnēm, kurām var teikt un pat jāsaka taisnība. Tāpat bija interesanti uzzināt dažādās atbildes, ko šādā situācijā vēlētos paši ārsti (tas ir, ja viņi nonāktu šāda pacienta lomā).
Vērtējums - labi un interesanti.
Pēdējais šīs dienas referents Gunārs Brāzma atstāja virspusīguma un neiedziļināšanās iespaidu. Viņš stāstīja, kā “utilitārie” bioētiķi, kuri argumentē pret cilvēka sugas unikalitāti, dažos gadījumos nav izmantojuši pareizu zinātnisku argumentāciju.
Diemžēl nejutu, ka no šīm niecīgajām kripatām būtu kaut mazākā iespēja gūt nopietnu izpratni. Tieši pretēji - likās, ka man iesmērē nederīgus spīgulīšus un patiesībā neko neesmu uzzinājis.
Vērtējums - slikti.
Otrajā konferences dienā pirmais uzstājās Rihards Kūlis, kuram arī ļoti sagribējās novirzīties no tēmas un pastāstīt par "Atkārtotu tulkojumu un autorības problēmu.” Citiem vārdiem, arī viņam ienāca prātā izmantot šo konferenci sevis attaisnošanai un klausītāju smadzeņu atmiekšķēšanai ar garlaicību. (Atšķirībā no Šuvajeva, konferences zinātniskajā komitejā bija nevis viņš pats, bet gan viņa sieva Maija Kūle.) Tas tikai pastiprināja Šuvajeva ierosināto nepatiku, no kuras tik viegli vaļā diez vai tikšu. Nu nav jāizmanto konference savas netīrās veļas izrādīšanai!
Vērtējums - slikti/viduvēji un neētiski.
Tad bija Mirko Wischke, kurš vāciski lasīja no lapas. Jau minēju, ka vācu valodu neprotu.
Nākošais uzstājās lietuvietis Algirdas Degustis. Viņa priekšlasījuma precīzāks nosaukums būtu “Kāpēc liberālisms ir sabiedrības pašnāvība.” Tika pieminēts, kā liberālisms grauj visdažādākās vērtības - piemēram, reliģijas brīvības vārdā diskriminē kristietību, aizstāvot seksuālo orientāciju vienlīdzību, vājina tradicionālās ģimenes vērtības, utt. Liberālisms ir tīra subjektivitāte, kas vadās pēc indivīdu brīvām vēlmēm, tāpēc atņem sabiedrības eksistencei nepieciešamo stabilo pamatu. Šis process ir jāaptur un jāatjauno kristietīgās vērtības, Aristoteļa metafizika (?!) u.c., kamēr nav par vēlu. Un tā tālāk, un tā tālāk...
Visu šo runu spēju uztvert vien kā čīkstēšanu par atņemtajām privilēģijām un kā ārkārtīgi tendenciozu un virspusēju skatījumu uz liberālismu. Vēl viena vilšanās.
Mans vērtējums - slikti un ar apšaubamu ētiskumu.
Varbūt pie Jāņa Broka man bija pārgurusi galva. Taču pats domāju, ka saskāros ar pārlieku teorētisku un abstraktu daudzu jautājumu aplūkošanu (vai drīzāk pieminēšanu) bez pietiekamas iedziļināšanās. Interesantākās aizskartās tēmas: zināšanu iespējamība tikai zinātnē vai tomēr arī ārpus tās, jautājums par patiesības ētisko statusu (“Viss labais ir patiess? Vai viss patiesais ir labs?”), par zināšanu sekām, par dažādiem filosofiskiem viedokļiem par to, kas ir patiesība.
Vērtējums - viduvēji/labi.
Ļoti saistošs bija lietuvietes Miniotaites stāstījums par politikas zinātnieku Džīnu Šārpu (Gene Sharp), kurš ir pazīstams ar saviem darbiem par nevardarbīgo pretošanos, viņa domām un darbiem. Tas patiešām bija saistoši, jo sevišķi interesantā uzstāšanās otrā daļa, kurā stāstīja par Lietuvas neatkarības atgūšanu un topošās valdības ietekmēšanos no šī cilvēka idejām, mudinot vajadzības gadījumā Lietuvas iedzīvotājus izmantot tikai nevardarbīgu pretošanos. (Vardarbīga patiešām nebūtu prāta darbs.)
Bija arī jautrs jautājums par to, vai būtu iespējams šīs nevardarbīgās pretošanās idejas un metodes izmantot arī pret birokrātiskām institūcijām valsts iekšienē. Cilvēkiem jautājums patika. Un atbilde bija - kāpēc gan nē, vajag tikai pieiet tam radoši!
Mans vērtējums - labi.
Pamatīgu samudžinājumu piedāvāja Raivis Bičevskis, kurš sarežģītā filosofiskā žargonā paslēpa vienkāršu un, pēc manām domām, atzīstamu ieteikumu: "Neļaujies specifiskas zinātnes nozares tehniskajai rutīnai un centies saglabāt bijību pret dabu un vispārīgu zinātkāri!" Mans ieteikums viņam ir - mazāk lasīt sen mirušus heidegerus un citus filosofus, bet vairāk populārās zinātnes rakstniekus, kuri vēršas pie parastiem cilvēkiem un prot to daudz labāk!
Vērtējums - slikti, kaut arī doma bija laba.
Un pēdējā šai daļā uzstājās Velga Vēvere, kura stāstīja par sabiedrības izglītošanu par zinātni, izmantojot zinātnes blogeru starpniecību. Šī bija vērtīga uzstāšanās, par kuras tēmu noteikti būs jāuzraksta plašāk.
Vērtējums - labi.
Te bija daudz par vēsturnieka un vēstures abpusējo saikni ar nacionālo identitāti, kultūras identitāti. Arī par to, ka vēsturnieks nevar būt pilnīgi neitrāls, taču viņam noteikti uz to jātiecas. Par šīm tēmām tā vai citādi runāja visi referenti, izņemot pēdējās divas uzstāšanās. Tāpēc gandrīz visas uzstāšanās man ir sajaukušās vienā masā.
Pirmā atšķirīgā uzstāšanās bija Sandra Zirne, kas stāstīja par arheologiem, viņu ētikas standartiem un arī saistošo likumdošanu, kā arī par viņu attieksmi pret mantu meklētājiem, kurus viņi nosoda, jo tie posta ierobežotos resursus, ar kuriem jādarbojas arheologiem. Vērtējums - labi.
Tāpat lieliska bija Gunita Zariņa ar savu stāstu par to, kā arheologi rīkojas ar mirušo cilvēku mirstīgajām atliekām. Izrādās, ka piemēram Anglijā visas analīzes veic 2 gadu laikā, jo to ļauj pieejamās tehnoloģijas, un pēc tam pārapbedī. Šāda pārapbedīšana īpaši nozīmīga ir dažādām indiāņu ciltīm. Turklāt kaulu uzglabāšana prasa telpas un resursus, tāpēc no tā nereti cenšas izvairīties, paturot tikai svarīgāko. Vērtējums - labi.
Tālāk bija piektā daļa “Zinātnieka ētika: filosofu skatījums.” Uz to es negāju, jo jau nojautu, kas mani sagaida. Lūk nosaukumi no programmas: “Ideāla komunikācijas kopība kā zinātniskās un ētiskās patiesības kritērijs diskursa ētikas kontekstā”, “Is there a limit to science?”, “I.Kants par filosofa un zinātnieka uzdevumiem,” “Zinātne - zināšana un griba. Zinātniskās izziņas problēma Hēgeļa filozofijas kontekstā”, “Antīko tekstu interpretācijas metodes un pieredzes P. Ado filosofijā”, “Morāle un meli: Platona …. [šeit kaudzīte grieķu burtu]”, “Par filosofijas Alas ētosu un oikonomiju.” Nē, mīļie dzīvie un mirušie pārgudrie filosofi! Vārieties vien savā sulā, bet es labāk izvēlos vienkāršos cilvēkus.
Neapmeklēju arī pavisam īso, trīs priekšlasījumus ietverošo sesto daļu "Bioētikas spožums un posts".
Izskatās, ka Signes Mežinskas referāts “Zinātnieka ētika un biobankas” bija vērtīgs, taču vienas uzstāšanās dēļ atgriezties nebija vērts. Es to izlasīju konferences tēzēs (trešā no beigām) un man likās laba.
Atlikušās divas tēzes – Venta Sīļa “Bioētika un tanatopolitika – izacinājums vai sabiedrotais?” un Iļjas Boļšakova “Cilvēka daba, dabiskais likums, transhumānisma ētiskie izaicinājumi” man nešķita nekas vērtīgs.
Tēzes var lasīt šeit.