Finanšu ministra Ata Slaktera deklarācijas par to, ka Starptautiskā valūtas fonda sarūpēto 7,5 miljardu eiro aizdevumu Latvijas valstij nedrīkst izlietot ražošanas attīstībai, skan tikpat likumīgi kā jezuītu novēlējums pie Galileo Galileja sārta. Budžetā taču jāparedz algas un citi neatliekamie izdevumi, un budžeta ienākumiem ir jānodrošina šo izdevumu apmaksa. Šis aizdevums ir jāizlieto Latvijas tautsaimniecības un vispirms ražošanas izveidošanai un attīstībai. Latvija katru gadu izdod par papīra un papīra izstrādājumiem 80 miljonus latu. Tātad pretēji rakstam Latvijas Avīzē 23.01.09., kur, analizējot eksportu un importu, ir apgalvots, ka, pieaugot eksportam, pieaugšot arī imports, organizējot papīra un celulozes ražošanas jaudas, imports par attiecīgu skaitli samazināsies, ievērojot to, ka celulozi un papīru ražo pamatā no vietējām izejvielām, nekādi vērā liekami eksporta pieaugumi neradīsies.
Papīra un celulozes kombinātu ir lietderīgi celt ar jaudu 150 tūkstoši tonnu papīra gadā pēc bezhlora tehnoloģijas, piemēram, tādas, ko izmanto Larvik cell rūpnīca Norvēģijā. Tur celulozes rūpnīcas notekūdeņus pēc attīrīšanas izlaiž turpat tuvumā esošajā fjordā. Šinī fjordā ir ierīkota arī pilsētas peldētava... Šim kombinātam nav nekāda skara ar to briesmoni – celulozes kombinātu, ko gribēja savā laikā celt somu firma Baltic Pulp Ozolsalā pie Daugavas, izmantojot hlora dioksīdu balināšanai, no kura rodas dioksīni un furāni. Ar tiem gribēja indēt Daugavas ūdeni. Kādi izskatās ar dioksīnu sazāļoti cilvēki, var redzēt pēc Ukrainas prezidenta V. Juščenko sejas, kas savā laikā esot indēts ar dioksīnu.
Būvlaukuma platība Kurzemē varētu būt 200–250 ha, patērētais ūdens daudzums 300 l/s un notekūdeņu daudzums 250 l/s... Tas nozīmē, ka kombinātam nepieciešams 25 000 m3 ūdens dienā, mēnesī 750 000 m3 un gadā 9 miljoni m3. Notekūdeņu daudzums diennaktī būtu ap 20 000 m3, kas varētu ievērojami samazināties, maksimāli izmantojot cirkulējošo ūdeni, piemēram, dzesēšanas iekārtām u.c.
Iepazīstoties ar rūpnīcas iespējamām izvietojuma vietām, neatkarīgu ekspertu grupa atrada sešus laukuma variantus. Varianti savā starpā tika salīdzināti pēc ārējo komunikāciju būvizmaksām, svaigā ūdens, kā arī notekūdeņu sūkņu staciju izmaksām sešu gadu garumā. Ūdens un notekūdeņu cauruļu diametri varētu būt 50 cm.
Tiek pieņemts, ka rūpnīcas atmaksāšanās laikam vajadzētu būt seši gadi. Savā starpā tika salīdzinātas dzelzceļa izmaksas, autoceļu izmaksas, ūdensvada izmaksas, notekūdeņu vada izmaksas, nepieciešamo dambju un polderu izmaksas ūdens ņemšanas vietās. Tāpat tika ņemts vērā arī ūdens ieņemšanas upju nodrošinājums ar ūdeni ezeru veidā, ievērojot upju minimālo caurteci. Savu ietekmi atstāja arī valdošo vēju virziens un tā ietekme uz ūdens (straumju) virzieniem jūrā. Visos gadījumos attīrītos bezhlora notekūdeņus, kuros nav ne dioksīnu, ne furānu, paredzēts ievadīt Baltijas jūrā 8 km no krasta.
Izpētīti ar Ģeoloģijas pārvaldes palīdzību gruntsūdeņu līmeņi visos laukos, salīdzinot ārējo komunikāciju celtniecības izmaksas un sūkņu staciju ekspluatāciju, kā arī drenāžu izmaksu rādītājus, tie izrādījās šādi:
1. variantam Ugālē 7,104 milj. Ls; 2. variantam pie Bužinieku ezera pie Ventspils 6,428 milj. Ls; 3. variantam Vārves pagastā 9,346 milj. Ls; 4. variantam Vendzevā Zīru pagastā 7,662 milj. Ls; 5. variantam Pāvilostā 8,006 milj. Ls; 6. variantam Vērgales pagastā 8,550 milj. Ls.
Pirmo četru variantu zeme pieder a/s Latvijas valsts meži, bet 5. un 6. varianta zeme – privātiem mežu īpašniekiem. Skaitot vidēji Ls 500 par meža hektāru, šīs kompensācijas varētu būt 100–130 tūkstoši latu.
Celulozes atūdeņošana prasa apmēram 30% no ražošanas izmaksām, tāpēc, ceļot papīra fabriku vienā kombinātā ar celulozes rūpnīcu, daļēji papīra ražošanā varētu izmantot šķidro celulozi, to nežāvējot. Tas ievērojami samazinātu celulozes izmaksas un padarītu to ekonomiski izdevīgu arī pie samazinātas celulozes jaudas.
Celulozi varētu ražot pēc termiski – ķīmiski – mehāniskās metodes. Izmantojot šo metodi, koksne pēc sašķeldošanas tiek apstrādāta augstā temperatūrā ar ķimikālijām (silikātu sodu, dzelzs sulfātu, fosforskābi u.c.) un samalta dezintegratoru dzirnavās. Lignīns tiek izšķīdināts tikai daļēji – apmēram 50% videi draudzīgos šķīdinātājos, un tādā veidā koksnes zudumi ir ap 20%. Samaltās koksnes šķiedras tiek balinātas ar ūdeņraža peroksīdu, skābekli un ozonu. Izmantojot apsi un egli, ar šo metodi var iegūt celulozi ar 75-85‡ ISO baltuma pakāpi. Ievērojot nepilno delignifikāciju, celulozes ražošanai nav vajadzīgs kā ķīmiskajā metodē 5 m3 koksnes uz 1 t gaisa sausas celulozes, bet 2,5 m3, kas dod ļoti lielu celulozes palētinājumu.
Kombināts būs konkurētspējīgs ar esošajām zviedru un somu papīra rūpnīcām.
Salīdzinot šos rādītājus, kā arī ievērojot to, ka 2. variantam valdošie dienvidrietumu vēji atmosfēras izmešus nes projām no Ventspils pilsētas, kā arī jūras straumes notekūdeņu izmešus nesīs sākumā uz ziemeļiem, bet vēlāk pagriezīs uz jūras dzīlēm, attālāk no krasta, veicinot šo netoksisko ūdeņu pamatīgu sajaukšanos ar jūras ūdeņiem, komisija iesaka kā optimālo variantu ar mazākām sūkņu staciju jaudām un īsākiem cauruļvadiem otro variantu. Protams, šis variants ir pieņemams tikai tad, ja to akceptēs Ventspils dome. Jācer, ka viņi izpratīs valstiskās intereses un atbalstīs šo variantu. Pretējā gadījumā būs jādodas uz kādu citu vietu.
Visas papīra celulozes kombināta celtniecības izmaksas varētu sniegties līdz 230 miljoniem latu. Šiem kapitālieguldījumiem jānāk no Latvijas uzņēmēju vai Latvijas valsts puses, turklāt lielākā daļa varētu būt arī kredītu veidā no Latvijas bankām un, piemēram, līdz 40% arī no ārvalstu investoriem.
Autori: Georgs Bagātais, Aivars Cēsnieks, Elmārs Zelgalvis, Andris Buiķis.