Vai cilvēki ienesuši izmaiņas Zemes ģeoloģiskajā vēsturē un sācies jauns laikmets?

Pēc II pasaules kara, kura laikā pirmo reizi tika izmantotas atombumbas un kopš cilvēces atkarība no naftas un akmeņoglēm sasniegusi vēl nepiedzīvotus apmērus, zinātnieki sākuši runāt par Zemes ieiešanu jaunā laikmetā – antropocēnā.

Termins “antropocēns” galvenokārt tiek lietots, lai akcentētu cilvēku darbības milzīgo ietekmi uz Zemes ekosistēmām. Daži zinātnieki uzskata, ka kopš 20.gadsimta vidus cilvēka ietekme uz vidi ir sasniegusi tādus apmērus, ka reāli varētu sākt runāt par holocēna beigām (kvartāra perioda epoha, kurā pēc šā brīža uzskatiem mēs tagad dzīvojam) un jaunas ģeoloģiskās ēras, antropocēna, iestāšanos.

Ar šo jautājumu pēdējos 7 gadus nodarbojās Antropocēna darba grupas (The Anthropocene Working Group) zinātnieki, kuri veica visdažādākos pētījumus, lai noskaidrotu, vai antropocēns patiešām ir atzīstams par pilnvērtīgu jaunu ģeoloģisko periodu.

Darba grupas zinātnieku galvenais secinājums: cilvēku darbības ietekme uz vidi šobrīd ir sasniegusi tādus apmērus, ka tās pēdas ir manāmas nogulumos visā pasaulē, tātad ir pamats runāt par jaunu ģeoloģisko laika periodu.

Holocēnam jeb pēcleduslaikmetam, kas sākās pirms aptuveni 12 tūkstošiem gadu, raksturīgs relatīvi stabils klimats. Straujais oglekļa dioksīda (CO2) emisiju pieaugums kopš 20.gadsimta vidus, Pasaules okeāna līmeņa kāpums, sugu masveida izmiršana, zemes segumu transformācija globālā līmenī, mežu izciršana un apdzīvojuma attīstība – tie visi ir signāli, kas iezīme holocēna beigas. Zeme ir mainījusies tik spēcīgi, ka holocēnam ir laiks dot ceļu jaunam periodam – antropocēnam.

Pamatojoties uz izdarītajiem secinājumiem, pētnieku grupa nolēma oficiāli izteikt ierosinājumu antropocēnu padarīt par Zemes ģeoloģiskās vēstures epohu. Ierosinājums tika izteikts Starptautiskajai Stratigrāfijas komisijai (International Commission on Stratigraphy), kuras kompetencē atrodas jautājumi, kas saistīti ar ģeoloģiskajiem laika periodiem.

2016.gada augusta beigās Dienvidāfrikas pilsētā Keiptaunā notika Starptautiskais Ģeoloģijas kongress, kurā Stratigrāfijas komisija paziņoja, ka pieņem ierosinājumu pasludināt antropocēnu par jaunu ģeoloģisko epohu, tomēr līdz galīgajai atzīšanai pētniekiem jāatrisina vēl vairāki jautājumi, kas saistīti ar jaunās epohas definēšanu.

Galvenās pazīmes, kas, zinātniekuprāt, mudina domāt, ka holocēns patiešām ir devis ceļu jaunai ģeoloģiskajai epohai, ir sekojošas:

• Cilvēku darbības rezultātā sugu izmiršanas ātrums pieaudzis krietni virs vidējā. Ja tendences nemainīsies, 75% šobrīd eksistējošo sugu izmirs tuvāko pāris gadsimtu laikā. Masveida izmiršana ir viena no pazīmēm, kas vēsturiski iezīmējusi lielos pārmaiņu periodus Zemes vēsturē.
• Kopš industriālas revolūcijas strauji pieaugošais CO2 daudzums atmosfērā. Arī pārmaiņas atmosfērā saistāmas ar lielajiem pārmaiņu periodiem.
• Milzīgais plastmasas atkritumu piesārņojums ūdeņos, kā rezultātā jau šobrīd plastmasas mikrodaļiņas ir sastopamas praktiski visur, un var gandrīz droši apgalvot, ka nākamās paaudzes tās atradīs arī Zemes nogulumos.
• Pēdējā gadsimta laikā divkāršojies nitrātu un fosfātu daudzums augsnēs. Zinātnieki uzskata, ka tā ir lielākā izmaiņa slāpekļa ciklā pēdējo 2,5 miljardu gadu laikā.
• Fosilā kurināmā dedzināšanas rezultātā ar gaisu pārnestas un ledājos un nogulumos permanenti nosēdušās dažādas sīkas daļiņas, piemēram, melnais ogleklis.

Pagaidām vairums zinātnieku turas pie versijas, ka antropocēna sākums meklējams 20.gadsimta 50.gados, un tā sākumu varētu noteikt radioaktīvie elementi, kas izkaisīti visā pasaulē pēc pirmajiem kodolieroču izmēģinājumiem. Vēl tiek runāts arī par vairākiem citiem iespējamiem antropocēna sākuma signāliem, piemēram, piesārņojumu ar plastmasas atkritumiem, spēkstaciju izmešiem, piesārņojumu augsnēs, un pat mājas vistu kauliem, kas atrodami visā pasaulē globālā patēriņa pieauguma dēļ (20.gadsimta vidū vista kļuva par pasaules izplatītāko putnu).

Lai gan vēl notiek debates par precīzu antropocēna aizsākumu, viens ir skaidrs – tas iezīmē sākumu periodam, kad cilvēces darbības būtiski sāk ietekmēt atmosfērisko un biosfērisko planētas mehānismu darbību.

“Antropocēns iezīmē jaunu trajektoriju visu Zemes sistēmu attīstībā. Mēs paši esam daļa no šīs sistēmas,” norādījis ģeoloģijas profesors Jans Zalaševičs (Jan Zalasiewicz), Antropocēna darba grupas vadītājs.

Lielākā kritika, kas vērsta pret antropocēna kā patstāvīga ģeoloģiskā perioda ideju, ir saistīta ar pārmaiņu ilgumu – lai gan pazīmes, kas liecina par cilvēku milzīgo ietekmi uz vidi, ir neapstrīdamas, no ģeoloģijas skatpunkta tās ir relatīvi jaunas, jo ģeoloģiskā laika epohas parasti ilgst miljoniem gadu.

“Daudzi kritizē antropocēna ģeoloģisko nozīmi, kā argumentu minot to, ka pārmaiņu periods ir bijis ļoti īss. Uz to mēs atbildam, ka, neskatoties uz īso laika posmu, daudzas no pārmaiņām vairs nav maināmas,” uz kritiku atbildējis Antropocēna darba grupas vadītājs.

Lai izziņotu jaunu ģeoloģisko epohu, ir jāatrod pazīmes, kuras par to liecina globālā mērogā un kuras par epohu liecinās arī nākotnes ģeoloģiskajos pētījumos. Piemēram, dinozauru izmiršana pirms 66 miljoniem gadu iezīmēja krīta perioda beigas. No ģeoloģijas skatpunkta šo notikumu iezīmē irīdija klātbūtne nogulumos, kas tur nokļuva brīdī, kad meteorīts ietriecās Zemē, izbeidzot dinozauru ēru.

Turpmākos 2–3 gadus zinātnieki plāno turpināt darbu pie izteiktāko antropocēna sākuma signālu meklējumiem. Jāatrod arī vieta, kur redzama nogulumu slāņu robeža, kas iezīmē epohas aizsākumu.

Pagaidām zinātnieki epohu robežu plānojuši meklēt dubļu nogulumos pie Santabarbaras krastiem Kalifornijā (ASV), Ernesto alas stalaktītos un stalagmītos Ziemeļitālijā un Antarktīdas ledājos. Kā variants tiek apsvērti arī milzīgie atkritumu slāņi izgāztuvēs.

Pēc tam, kad dati būs savākti, antropocēns pavisam oficiāli tiks iekļauts Zemes ģeoloģiskajā vēsturē. Tiesa, darbs nav no vieglākajiem, jo ģeoloģiskā laika skala tiek uzskatīta par visas ģeoloģijas nozares mugurkaulu, un tādēļ korekcijas tajā tiek veiktas ļoti piesardzīgi, pamatojoties tikai uz neapgāžamiem pierādījumiem.

Attēls: wikimedia.org

Avoti:

sciencemag.org
theguardian.com

© Atklajumi.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.