Atklājumi.lv

e-žurnāls par zinātni, cilvēku un rītdienas tehnoloģijām

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Vai Sahāras tuksnesi radīja cilvēki?

Sahāras tuksnesis ir lielākais smilšu tuksnesis pasaulē. Tas aizņem 9 miljonus kvadrātkilometru lielu platību jeb vairāk nekā ¼ daļu no visa Āfrikas kontinenta. Tomēr Sahāras reģions ne vienmēr ir izskatījies tāds, kāds tas izskatās šodien. Pirms 10 tūkstošiem gadu Sahārai bija raksturīgas zaļa, auglīga, ar bagātīgu veģetāciju klāta ainava.

Kādas pārmaiņas skāra Sahāras reģionu, pārveidojot to par skarbo un svelmaino vietu, ko redzam šodien? Līdz šim zinātnieki par ticamākajām uzskatīja divas versijas - galvenās pārmaiņu vaininieces bijušas vai nu izmaiņas Zemes orbītā vai arī dabīgas izmaiņas veģetācijā. Taču šis uzskats drīz varētu mainīties, jo Seulas Nacionālās universitātes (Dienvidkoreja) zinātnieki žurnālā „Frontiers in Earth Science” publicējuši pētījuma rezultātus, kas pārliecinoši liecina, ka lielu lomu Sahāras tuksneša izveidē spēlējuši arī cilvēki.

„Āzijas austrumos jau sen zinātnieki runā par to, ka neolīta laika cilvēki ainavas izmainīja tik ļoti, ka iekšzemē izzuda musonu vēju darbība,” piemēru cilvēka radītām ekoloģiskām un klimatiskām pārmaiņām minējis jaunā pētījuma autors, arheologs doktors Deivids Raits (David Wright).

Raits norādījis, ka cilvēka radītas ekoloģiskās un klimatiskās pārmaiņas ir dokumentētas arī Eiropā, Ziemeļamerikā un Jaunzēlandē. Dokumentētie gadījumi noveda zinātnieku pie idejas, ka līdzīga notikumu gaita, iespējams, reiz risinājusies arī Sahārā.

Lai savu hipotēzi pārbaudītu, Raits ķērās pie arheoloģiskajiem pierādījumiem, kas dokumentē pirmo ganību parādīšanos Sahāras reģionā. Pēc tam viņš šos rezultātus salīdzināja ar datiem, kas parādīja krūmu veģetācijas izplatīšanos – indikatorprocesu, kas liecina par tuksneša apstākļu veidošanās aizsākumu.

Abu datu salīdzināšana apstiprināja zinātnieka domas. Pirms aptuveni 8000 gadiem Nīlas upes reģionā parādījās pirmās ganības, un pēcāk tās pakāpeniski izplatījās rietumu virzienā. Vienlaikus ar ganību izplatīšanos attiecīgajos reģionos, novērots arī krūmu veģetācijas daudzuma pieaugums.

Pētījuma autors D.Raits uzskata, ka Sahāras tuksneša veidošanos aizsāka cilvēces augošā atkarība no lauksaimniecības - pieaugot lopkopības popularitātei reģionā, no zemes nozuda aizvien lielāka veģetācijas daļa, un tas izraisīja ķēdes reakciju, kuras rezultāts bija Sahāras tuksnesis senākā auglīgā reģiona vietā.

Mainoties zemes seguma veidam, reģionā kopumā pieauga albedo (lielums, kas raksturo zemes virsas atstaroto gaismas daudzumu). Albedo pieaugums bija tik liels, ka tas ietekmēja atmosfēras apstākļus pietiekami, lai mazinātu musonu radītās lietusgāzes, kas kādreiz nodrošināja reģiona auglību. Musonu lietavu mazināšanās savukārt tikai pastiprināja veģetācijas iznīkšanu un pārtuksnešošanās procesu. Laika gaitā veģetācijas kļuva aizvien mazāk un mazāk, bet pats reģions kļuva aizvien sausāks. Visbeidzot izveidojās skarbais, neauglīgais Sahāras tuksnesis, ko pazīstam mūsdienās.

Pētījuma autors norādījis, ka šobrīd teorija vēl jāpapildina ar plašiem datiem, taču tas ir tikai laika jautājums, jo reiz Sahāras reģions bija ļoti bagāts ar ezeriem un to nogulumos joprojām ir atrodama informācija par pārmaiņām veģetācijā. Viņš uzsvēris, ka turpmākajā darbā liela loma būs arheologu un ekologu sadarbībai, jo tikai izmantojot abu nozaru zināšanas un metodes, ir iespējams atrast skaidru, precīzu atbildi uz jautājumu, cik liela loma Sahāras procesa izveidē bijusi cilvēku darbībai.

Vēl Raits norādījis, ka šis pētījums ir svarīgs ne tikai tādēļ, lai saprastu, kādas pārmaiņas skāra Sahāras reģionu pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Tas ir svarīgs tādēļ, ka jau šobrīd aptuveni 15% pasaules iedzīvotāju mitinās tuksnešos, un pārtuksnešošanās ir liela problēma daudzviet pasaulē. Ja mēs, cilvēki, turpināsim degradēt zemi, to nepārdomāti lietojot, šis skaitlis tikai pieaugs, un ir skaidrāks par skaidru, ka bezgalīgā tuksnesī cilvēki izdzīvot nespēs. Tādēļ ir neiedomājami svarīgi apzināties, cik trauslas spēj būt šķietami nesatricināmas ekoloģiskās sistēmas un cik svarīgi ir ar tām rīkoties pārdomāti. Pierādot, ka kaut ko tik iespaidīgu kā Sahāras tuksnesis, reiz ir radījusi cilvēka roka, šis jautājums varētu nonākt plašā mediju un sabiedrības redzeslokā.

Avots:

sciencedaily.com 

© Atklajumi.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.