Atklājumi.lv

e-žurnāls par zinātni, cilvēku un rītdienas tehnoloģijām

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Sahāras tuksneša dārgums Čadas ezers – reiz lielākais saldūdens ezers uz Zemes, tagad nozīmīgs ekosistēmu uzturētājs

Sahāras tuksneša smilšu lauki šķiet bezgalīgi gan laikā, gan telpā. Taču patiesībā pasaules lielākais smilšu tuksnesis ir pārsteidzoši jauns. Vēl salīdzinoši nesen lielu tā daļu klāja Mega-Čadas paleoezers.

Čadas ezera senās robežas parāda, cik dramatiski ir mainījies reģiona klimats pēdējo gadu tūkstošu laikā – vēl tikai pirms 6000 gadiem Čadas ezers bija lielākais saldūdens ezers pasaulē, bet jau 20.gadsimta otrajā pusē zinātnieki bija norūpējušies par tā iespējamo izžūšanu.
Londonas universitātes (Lielbritānija) zinātnieki jaunā pētījumā pievērsušies detālai Čadas ezera vēstures pētīšanai. Jaunais pētījums ļauj ieskatīties līdz pat 15,000 gadu senā Čadas ezera vēsturē. Pētījuma rezultāti publicēti žurnālā „Proceedings of the National Academy of Sciences”.  

Lai rekonstruētu Čadas ezera ūdens līmeņa svārstības un attīstības gaitu, tika izmantoti satelītattēli Čadas paleoezera krasta līniju kartēšanai, kā arī analizēti nogulumi.

Sahāras tuksnesis atrodas Ziemeļāfrikā, un tas stiepjas vairāk nekā 5600 km garumā no Atlantijas okeāna līdz Sarkanajai jūrai. Tā platība sasniedz aptuveni 9 miljonus km2 jeb vairāk nekā ceturto daļu no visa Āfrikas kontinenta.

Šobrīd Sahāras tuksnesis ir mazapdzīvots. Vairāk nekā puse Sahāras iedzīvotāju mitinās oāzēs un nodarbojas ar lauksaimniecību, savukārt otru iedzīvotāju daļu sastāda klejotāji. Arī Sahāras augu valsts ir ļoti trūcīga, un bagātīgāka veģetācija novērojama vien oāzēs.

Varam tikai iztēloties, kāda izskatījās Sahāras tuksneša teritorija Čadas ezera „ziedu laikos” pirms aptuveni 6000 gadiem, kad tā platība sasniedza 360,000 km2, kas ir aptuveni 100 reizes vairāk nekā šobrīd (mūsdienās Čadas ezera platība ir ap 355 km2).

Mega-Čadas paleoezera straujā izžūšana sevī glabā stāstu par dramatiskām klimata izmaiņām Sahāras dienvidu daļā. Reiz (pirms 15,000 – 5000 gadiem) Ziemeļāfrika bija ievērojami mitrāks reģions nekā mūsdienās. Musonu nestie nokrišņi šeit uzturēja gan mitrājus, gan ezerus. Tad pēkšņi notika izmaiņas Rietumāfrikas musonu darbībā, kā rezultātā vien pārsimts gadu laikā Sahāras dienvidu daļa izžuva. Zinātnieki noskaidrojuši, ka izžūšana notika pirms aptuveni 5000 gadiem.

Jaunajā pētījumā noskaidrota arī kāda interesanta detaļa par Čadas ezera nozīmību mūsdienu ekosistēmu uzturēšanā. Sahāras tuksnesī, vietā, ko reiz klāja Mega-Čadas paleoezera ūdeņi, atrodas Bodelē depresija - lielākais atmosfēras putekļu avots pasaulē. Bodelē depresija pilnībā izžuva pirms aptuveni 1000 gadiem. Valdošie vēji pūš no Ziemeļāfrikas dienvidrietumu virzienā, aizgādājot Sahāras putekļus pāri Atlantijas okeānam uz Dienvidameriku, līdz pat Amazonei. Pētniekuprāt, atmosfēras putekļi no Sahāras palīdz saglabāt Amazones tropiskos jeb lietus mežus.

Regulārie Amazones tropiskajo mežu lieti ātri vien no augsnes izskalo ūdenī šķīstošās barības vielas, kuras tūdaļ ir nepieciešams aizstāt, lai augi izdzīvotu. Lielā barības vielu izskalošanās Amazones baseinā liecina, ka to ar augsnes auglībai nepieciešamajām vielām nodrošina kāds cits ārējais spēks. Ņemot vērā valdošo vēju virzienu, pētnieki sliecas domāt, ka par šīm barības vielām jāpateicas Bodelē depresijai.

Tomēr daudzi jautājumi Amazones mežu sakarā paliek neatbildēti. „Mūsu atklājums liecina, ka Sahāra ar barības vielām Amazones reģionu varēja nodrošināt tikai pēdējos 1000 gadus. Tas, no kurienes reģions rezerves vielas saņēma iepriekš, pagaidām nav zināms,” norādījis pētījuma galvenais autors doktors Saimons Armitāžs (Simon Armitage).

Runājot par Čadas ezeru, vēl jāmin, ka musonu darbības radītā izžūšana nav bijusi vienīgā, kas skārusi reiz lielāko saldūdens ezeru pasaulē. Mūsdienās strauja Čadas ezera izžūšana sākās 20.gadsimta 60.gados. ANO dati liecina, ka laika posmā no 1963.-1998.gadam tā platība samazinājās par 95%. Šai laikā Čadas ezera izsīkšanas galvenais dzinējspēks bija mežu izciršana un pārlieku lielā antropogēnā slodze.

Straujā Čadas ezera izžūšana radīja bažas par reģiona nākotni, jo no tā ūdens ir atkarīgi vairāk nekā 68 miljoni cilvēku Čadā, Kamerūnā, Nigērā un Nigērijā. Tiesa, 2007.gada satelītattēli liecina, ka situācijai ir tendence uzlaboties - kopš 90.gadu beigām ezera platība ir nedaudz palielinājusies.

Attēls: Skats uz Čadas ezeru no kosmiskā aparāta Apollo 7. 1968.g. 1.oktobris. Avots: NASA.

Avoti:

alphagalileo.org
pnas.org
en.wikipedia.org

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.