Atklājumi.lv

e-žurnāls par zinātni, cilvēku un rītdienas tehnoloģijām

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Ģeoinženierija varētu kaitēt miljardiem cilvēku

Klimata inženierija, bieži vien dēvēta arī par ģeoinženieriju, nodarbojas ar iejaukšanos Zemes klimatiskajā sistēmā ar mērķi mazināt globālo sasilšanu. Klimata inženierijas darbības virzienus var iedalīt divās lielās grupās: oglekļa dioksīda savākšana un uzglabāšana un Saules starojuma iedarbības kontrole (mēģinājumi izstrādāt veidus, kā panākt, lai daļa Saules enerģijas nonāk atpakaļ kosmosā, nesasniedzot Zemi).

Daļa cilvēku uzskata, ka ģeoinženierija ir vienīgā izeja, kas mūs pasargās no klimata katastrofas, daļa – ka tieši šāda iejaukšanās klimata mehānismos šo katastrofu izraisīs. Tomēr, ņemot vērā, ka līdzšinējie oglekļa izmešu kontroles plāni sevi nav attaisnojuši, idejas, kas ilgi tika uzskatītas par visdīvainākajiem globālās sasilšanas problēmas risinājumiem, pēdējo gadu laikā atkal ir nonākušas apspriešanā. 

Teorētiski ir izstrādātas vairākas klimata kontroles metodes, taču gandrīz neviena no tām joprojām nav pārbaudīta zinātniskos lauka eksperimentos un neviens no eksperimentiem nav devis pozitīvu rezultātu. Kā klimata kontrole darbosies? Kā ietekmēs visdažādākās norises ekosistēmās un atmosfērā? Kādas ir iespējamās blakusparādības? Skaidras atbildes uz šiem jautājumiem pagaidām nav.

Tagad Līdsas, Oksfordas un Bristoles universitātes (Lielbritānija) zinātnieku jaunāko pētījumu rezultātā, izmantojot datorsimulācijas, izdevies gūt labāku izpratni par ģeoinženierijas tehnoloģiju iespējamo ietekmi uz vidi.

Kā norādījis Bristoles universitātes pētnieks doktors Mets Vatsons (Matt Watson), galvenais par klimata inženierijas jautājumiem gūtais secinājums ir pavisam vienkāršs – „tas ir ļoti, ļoti sarežģīti.”

Mazāka efektivitāte, nekā gaidīts

Viena no ģeoinženierijas idejām ir pieplūstošās Saules enerģijas bloķēšana, ko varētu veikt, stratosfērā izsmidzinot vulkānu dzesējošo efektu (sk.: "Pētījums: vulkānu izvirdumi atdzesē Zemi, daļēji kompensējot globālo sasilšanu imitējošus sulfātu aerosolus", atklajumi.lv, 31.03.2013.) dublējošas, aerosolus veidojošas daļiņas.

„Mums nepatīk šī ideja, bet mēs tagad esam pārliecinātāki nekā jebkad, ka mums tā ir jāizpēta,” norādījis Vatsons, „Man personīgi šāds klimata kontroles scenārijs šķiet biedējošs, taču mums tas ir jāsalīdzina ar nekā nedarīšanu un šobrīd īstenotajiem plāniem.”

Ģeoinženierijas tehnoloģiju iespējamās ietekmes simulēšanai tika izmantoti datormodeļi. Izpēte galvenokārt fokusējās uz idejām, kas paredz tuksnešu, jūru un mākoņu atstarotspējas uzlabošanu, lai Saules radiācija nesasniegtu Zemes virsmu jeb tiktu no tās efektīvi atstarota.

Ideja par mākoņu kontroli, smidzinot no kuģiem blīvas, spalvveidīgas daļiņas, izrādījās ievērojami neefektīvāka nekā domāts iepriekš.

Citā simulācijā tika izpētīta iespēja, ka virs Arktikas tiktu izsmidzināti sulfātu aerosoli ar mērķi apturēt ledāju kušanu u.c.

Galvenais secinājums, ko zinātnieki guva, datormodeļos pārbaudot dažādas klimata inženierijas idejas – neviena no līdz šim izstrādātajām metodēm nevarētu noturēt temperatūru līmenī, kāds piedzīvots laika posmā no 1986.-2005.gadam.

Ģeoinženierijas ietekme uz nokrišņiem – drauds vairāk nekā miljards cilvēkiem

Satraucošāks, pētījumā izdarīts atklājums bija saistīts ar ģeoinženierijas iespējamo ietekmi uz nokrišņiem.

Lai gan visas simulācijas parādīja, ka Saules staru bloķēšana patiešām samazināja globālo temperatūru, modeļi atklāja pamatīgas izmaiņas nokrišņu režīmā, ieskaitot traucējumus Indijas okeāna musonu (pastāvīgi vienas sezonas vēji, kuru virziens mainās divas reizes gadā; nozīmīgi nokrišņu nesēji) regularitātē.

„Mēs noskaidrojām, ka nokrišņu izmaiņas ietekmētu 1,2 līdz 4,1 miljardus cilvēku,” par satraucošajiem rezultātiem stāstīja Līdsas universitātes profesors Pīrs Fosters (Piers Forster).

Kā spilgtāko piemēru nokrišņu sadalījuma izmaiņām pētnieki minējuši pilnīgu Āfrikas Sāhela zonas [1.] izžūšanu – pārmaiņas, kurām apkārtnes iedzīvotājiem adaptēties būtu ļoti grūti. Turklāt Sāhela zonas izžūšana novērota visos scenārijos (atbilstoši dažiem, citu pētnieku iepriekš izstrādātiem modeļiem, ģeoinženierija dienvidu puslodē Sāhela reģionā veicinātu gaisa mitruma līmeņa pieaugumu).

„Tikai dažas zināšanu saliņas nezināšanas jūrā”

Pētījumā iesaistītais Oksfordas universitātes profesors Stīvs Rainers (Steve Rayner) izteicies, ka, viņaprāt, daudz vieglāk ir izdomāt jaunas tehnoloģijas, nekā saprast to ietekmi uz vidi un radītās blakusparādības.

„Tas, cik efektīva būtu sulfātu aerosolu izsmidzināšana atmosfērā, kas, uzstādīto mērķu sasniegšanai varētu ilgt apmēram 20 gadus, un tas, cik gudra būtu šāda rīcība, ir divi dažādi jautājumi. Mums nav pietiekami daudz zināšanu – mums ir tikai dažas zināšanu saliņas nezināšanas jūrā. Taču ir iespējams, ka dažas no šīm tehnoloģijām varētu būt daļa no plašāka instrumentu komplekta, ko izmantot labākā klimata kontrolē,” savu viedokli izteicis Rainers.

Raineram, norādot, ka atsevišķas ģeoinženierijas tehnoloģijas, ņemot vērā pasaulē pieaugošo ogļu enerģijas izmantošanu, tomēr būtu jāplāno izmantot, piebalso arī ANO Starpvaldību klimata izmaiņu komisijas (IPCC) Ietekmes mazināšanas grupas līdzpriekšsēdētājs Otomārs Edenhofers. IPCC jaunākajā ziņojumā, kas tika publicēts 2014.g. 13. aprīlī, Edenhofers saka: "Neatkarīgi no konkrētiem emisiju ierobežošanas mērķiem, kādi varētu tikt noteikti, mums jāsāk fundamentāli palielināt zemu oglekļa izmešu enerģijas veidu izmantošanu visā pasaulē. (..) Lai to panāktu būs nepieciešama gan kodolenerģija, gan videi drošas ģeoinženierijas tehnoloģijas, tādas, kas ļaus, piemēram, savākt atmosfērā esošo CO2, kā arī savākt un uzglabāt oglekļa izmešus."

Vai vispār nepieciešams eksperimentēt?

Žurnālā „Nature” 2013.gadā savas idejas par ģeoinženieriju pauda arī zinātnieks Klīvs Hamiltons (Clive Hamilton). Viņaprāt, plāns veikt ģeoinženierijas ideju izpēti, lai „mēs vismaz būtu sagatavojušies”, ir nepārdomāts lēmums. Patiesībā šis rīkojums ir daļa problēmas.

„Ir vairāki sarežģīti jautājumi tiem, kas uzskata, ka „mums vismaz vajadzētu veikt izpēti”. Vispirms, kas ir šie „mēs”? Ģeoinženieri? Kā ar naftas gigantiem „ExxonMobil”, kas gadiem ilgi sponsorējuši klimata zinātnes dezinformāciju un nu pievērsušies ģeoinženierijas perspektīvām? Vai „mēs” nozīmē ķīniešu vai amerikāņu bruņotos spēkus, organizācijas ar vislabāko pieeju aprīkojumam, kas nepieciešams, lai izveidotu sulfātu aerosolu vairogu?”

„Kam būtu jāmaksā par izpēti? Vai pētījumi jāveic nacionālās izpētes programmās vai ir pieņemami, ja tos sponsorē miljardieri un naftas kompānijas? Vai izpētes rezultātiem jābūt slepeniem jeb publiski pieejamiem? Ja uzskatām, ka izpēte ir pārāk svarīga, lai to veiktu slepenībā, vai korporācijas būtu jāpiespiež atvērt savas laboratorijas? Mums arī jāizlemj, kas novēros un regulēs izpēti. Vai jāatstāj lemšanu zinātniekiem, kā ierosināts „Asilomar geoengineering” konferencē 2010.gadā? Bet, ja šo zinātnieku darba devēji ir naftas kompānijas un no oglēm atkarīgo valstu valdības?,” sarežģītos problēmas jautājumus akcentējis Hamiltons.

„Šādi un līdzīgi jautājumi ir vēl daudz. Un uz tiem jāspēj atbildēt, pirms sākam nopietnu klimata inženierijas jomas izpēti,” uzskata Hamiltons.

„Līdz idejai par ģeoinženieriju kā līdzekli klimatiskās katastrofas novēršanai esam nonākuši politisko un sociālo sistēmu nespējas dēļ – nav izdevies krasi samazināt siltumnīcas efektu radošo gāzu emisijas. Ja vājās politiskās valdības, fosilā kurināmā lobiju un nolieguma kultūras dēļ ir izgāzies plāns A, kāpēc lai tas nenotiktu arī ar plānu B?”

„Mums vajadzētu vismaz veikt izpēti” aģitatori sola, ka viss tiktu veikts, respektējot zinātniskos pierādījumus un aizstāvot nabadzīgo un neaizsargāto intereses. Taču vai mēs varam tam ticēt? Ironija ir tāda, ka, ja mēs ticam šādai pasaulei, nebūtu vajadzības pēc ģeoinženierijas izpētes.”

Ģeoinženierijas eksperimenti jau veikti

Neskatoties uz asajām debatēm par ģeoinženieriju, ir veikti vairāki eksperimenti. Viens no lielākajiem pazīstams kā LOHAFEX. Šis eksperiments (sk. "Eksperiments oglekļa absorbēšanai, mēslojot okeānu ar dzelzs vitriolu, beidzas ar neveiksmi") bija 2009.g. īstenota indiešu-vācu iniciatīva, kuras ietvaros Dienvidatlantijā 300 km2 lielā teritorijā, lai veicinātu planktona ziedēšanu, tika izgāztas 6 tonnas dzelzs šķīduma. Zinātnieki paredzēja, ka ziedošais planktons saistīs ūdenī izšķīdušo oglekļa dioksīdu, un pēc organismu nāves tas nogrims okeāna dzīlēs. Diemžēl eksperiments nedeva gaidītos rezultātus.

Savukārt Lielbritānijā 2010.g. tika uzsākts projekts (SPICE), kura ietvaros bija paredzēts izmēģināt sulfātu aerosolu izsmidzināšanu stratosfērā, taču vides aizsardzības pārstāvju aso iebildumu dēļ un daļas projektā iesaistīto zinātnieku personīgās ieinteresētības dēļ (viņi reģistrēja patentu uz tehnoloģiju, kuras lietderību paši grasījās pārbaudīt) lauka (atmosfēriskie) eksperimenti tika atcelti, lai gan teorētiskā un laboratoriskā izpēte turpinās.

Ķīmiskās trases: ģeoinženierija un mūsdienu leģendas

Raksta par ģeoinženieriju noslēgumā nevar nepieskarties tā dēvētajām "ķīmiskajām trasēm", kas ir apzīmējums nepierādītai un absurdai, 20.gs. 90.gados dažu "pētniecisko žurnālistu" izvirzītai sazvērestības teorijai, saskaņā ar kuru sākotnēji ASV, bet vēlāk jau teju visu attīstīto valstu valdības, slepeni vienojušās, ļaunu mērķu vārdā veic ķīmisku vai bioloģisku vielu izsmidzināšanu atmosfērā. Vielas, atbilstoši šīs teorijas aizstāvjiem, kuri pēdējā laikā parādījušies arī Latvijas sociālajos medijos, tiek lielā daudzumā izsmidzinātas no pasažieru lidmašīnām, aiz kurām pēc tam paliekot cita veida - ilgstoši neizklīstošas - kondensācijas "astes" nekā tad, kad izplūdes gāzu strūklās šādu piedevu neesot. Zinātnieku skaidrojumus par kondensācijas "astu" veidošanos aiz lidmašīnām, kas lido 8-16km augstumā un to ātru izkliedi vai ilgstošu saglabāšanos atkarībā no atmosfēras apstākļiem, "ķīmisko trasu" teorijas atbalstītāji noraida, tāpat kā apgalvo, ka visas, jau sākot ar II pasaules kara laiku uzņemtās fotogrāfijas, kurās redzamas līdzīgas, ilgi neizklīstošas kondensācijas "trases", ir viltojumi.

Vienlaikus jāatzīmē, ka "ķīmisko trasu" teorijas noturīgumu un attīstību tieši ietekmē ar aerosolu izsmidzināšanu atmosfēras augšējos slāņos saistītie ģeoinženierijas projekti, kā arī to apspriešana tādās no sabiedrības pārāk attālinātās, politiski angažētās, pret zinātnisku kritiku vairumā gadījumu imūnās elites grupās kāda, piemēram, ir ANO Starpvaldību klimata izmaiņu komisija.

Piezīmes:

[1.] Sāhela (arābu: ساحل, Sāḥil) ir pārejas zona no Sahāras tuksneša, kas atrodas ziemeļos no Sāhelas, uz Āfrikas savannām dienvidos. Tā plešas aptuveni 1000 km platā joslā no Senegālas uz austrumiem cauri Mauritāniju, Mali, Burkinafaso, Nigēru, Čadu un Sudānu. Vidējais nokrišņu daudzums svārstās no 25 līdz 50 cm gadā, kas ir vairāk nekā Sahārā, bet mazāk nekā savannās. Nokrišņi galvenokārt ir tikai jūnija, jūlija un augusta mēnešos. Avots: lv.wikipedia.org

Augšējais attēls: Viena no ģeoinženierijas idejām ir jūras ūdens izsmidzināšana, tādējādi palielinot mākoņu daudzumu virs Pasaules okeāna. Publicitātes attēls.

Avoti:

nature.com
nature.com
bbc.com

Etiķetes:{tortags,1155,1}

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.