Parasti runājot par mākslu, cilvēki neiedomājas, ka tas var būt saistīts ar dzīvniekiem. Vairākums pat nepieļauj domu, ka dzīvnieki ir spējīgi uz kaut ko tādu. Un tomēr pasaulē ir veikti vairāki pētījumi, saistīti ar dzīvnieku abstraktu domāšanu, kas var izpausties arī mākslā.

Giboni ir ļoti interesanta pērtiķu grupa, kuras sistemātiskais (taksonomiskais) stāvoklis vairākas reizes mainījās. Ilgu laiku tie tika uzskatīti par cilvēkpērtiķiem. Mūsdienās tos iedala hominoīdu virsdzimtā, kuras sastāvā ir augstākie šaurdeguna pērtiķi un cilvēks, atsevišķi izdalot gibonu dzimtā (skat. „Primātu kārtas sugu nosaukumi latviešu valodā"). Angļu literatūrā tos bieži sauc par maziem lielajiem pērtiķiem.

Vācu zinātnieki 30 gadus novēroja šimpanžu grupas dabīgajā vidē. Viņi noskaidroja, ka dabā šimpanzes nereti pieņem audzināšanā māti zaudējušus mazuļus - bāreņus. Šāda rīcība ir saistīta ar pamatīgiem personīgiem pūliņiem un riskiem, kas nedod audžuvecākiem nekādu redzamu ieguvumu. Tā ir īsta altruisma izpausme, kādu nebrīves apstākļos zinātniekiem fiksēt neizdevās. Altruistiskā uzvedība šimpanzēm, tāpat kā cilvēku sabiedrībās, veidojas spēcīga ārējā ienaidnieka klātbūtnē un starpgrupu konfliktu ietekmē.

Par dzīvnieku savādo izturēšanos, tuvojoties zemestrīcēm, jau izsenis zināmi dažādi nostāsti, tomēr joprojām biologu rīcībā galvenokārt ir tikai post factum pierakstītie aculiecinieku vērojumi, bet pieejamie atsevišķo zinātnisko novērojumu dati nereti ir savstarpēji pretrunīgi.

Franču un amerikāņu etologi eksperimentāli parādījuši, ka tuksneša skrējējskudras Cataglyphis cursor mērķtiecīgi glābj savus lamatās iekļuvušos sugas brāļus, turklāt demonstrējot diezgan lielu atjautību. Skudras ne tikai atrok savu smiltīm apbērto biedru un cenšas izvilkt to aiz kājām, bet arī atrod smiltīs neilona pavedienu, ar kuru tas piesiets, un to pārkož. Tik sarežģītas "glābšanas operācijas" starp bezmugurkaulniekiem ir reģistrētas pirmoreiz.

Daudzām dzīvnieku sugām lieli īpatņi pārojas pārsvarā ar lieliem partneriem, mazi - ar maziem. Ar Āfrikas monogāmo zivju pelvicachromis taeniatus piemēru izdevās parādīt, ka līdzīgs izvēlīgums var tikt novērots pat tad, ja "gaumes" visiem īpatņiem ir vienādas (visi izvēlās lielus partnerus), bet tieša konkurence par pievilcīgākajiem partneriem nepastāv. Iemesls acīmredzot ir tajā, ka zivis saprātīgi novērtē pašas savu pievilcīgumu, un, jo tas zemāks, jo zivs piekāpīgāka.