Par cilvēku ierašanos, tās laiku un veidu Amerikas kontinentā joprojām ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. 2011. g. martā mēs, piemēram, rakstījām par pētījumiem Kalifornijas piekrastes salās, kas ļāva izvirzīt pieņēmumu, ka turienes iedzīvotāji varētu būt ieradušies nevis nākot gar piekrasti, bet pa jūru no Āzijas (sk. "Senākie Ziemeļamerikas iedzīvotāji apdzīvoja piekrasti un pieguļošās salas", atklajumi.lv, 14.03.2011.). Ja iepriekš par šīm tēmām pamatā diskutēja, balstoties uz arheologu pētījumos iegūtajiem materiāliem, tad šobrīd arvien lielāku nozīmi iegūst ģenētiķu secinājumi.

Seno hominīdu un seno cilvēku dzīves ilguma pētījumos ir noskaidrots, ka cilvēka priekšteču mūža garums nepārsniedza 30 gadu vecuma robežu. Piemēram, M. Dobrovoļskas rakstā "Cilvēks un viņa uzturs" ir šādi dati:

Līdz ar 2011. gada 31. augusta publikāciju "Latvijas Vēstnesī" pabeigts vēl viens darbs, saistībā ar latviešu valodas dabaszinātņu nosaukumu sakārtošanu.

Šis darbs ir zinātniskās tēmas „Antropoģenēzes pamatetapi" daļa - skaidrojošo terminu vārdnīca, kurā apkopoti 92 paleoantropoloģijā lietoto sugu un citu grupu nosaukumi latviešu valodā un to skaidrojumi. Parasti vārdnīcās ir ļoti maz terminu, kas saistīti ar antropoloģiju un īpaši – paleoantropoloģiju. Pārsvarā tajās atrodami sociālās antropoloģijas termini. Arī šajā darbā nav uzrādītas visas izmirušo primātu sugas, bet tikai tās, kas ir saistītas ar hominīdiem un bieži minētas literatūrā.

Cik ilgi zinātnieki pēta cilvēka evolūciju, tik ilgi notiek diskusijas par vidi, kādā dzīvojuši cilvēka senči. Gandrīz 100 gadus tika apspriesta Āfrikas savannas loma agrīno hominīnu evolūcijā - teorija par cilvēka senču iznākšanu no mežiem uz savannām, jo klimata izmaiņu rezultātā mežu platības samazinājās un nebija citas izejas, kā pielāgoties jaunajiem vides apstākļiem. Šo teoriju 1925. gadā izvirzīja Reimonds Dārts (Raymond A. Dart), pirmā australopitēka atklājējs.

Atsevišķi Javas salas Homo erectus soloensis fosīliju datējumi ļāva izvirzīt pieņēmumu, ka, atšķirībā no pārējās pasaules, šie senie hominīdi šeit dzīvojuši vēl laikā, kad pirms apm. 60 - 40 tūkst. gadu Indonēzijā ieradās mūsdienu tipa cilvēks. Līdz ar to tika pieļauta kultūras un gēnu apmaiņa starp populācijām. Jauns, PLoS ONE publicēts pētījums šādu iespēju noliedz, uzrādot Javas H. erectus daudz lielāku vecumu.

Nesen rakstījām par neandertāliešu un mūsdienu tipa cilvēku sajaukšanās iespējām. Šim jautājumam pieskārāmies arī rakstā par Deņisovas alas cilvēkiem. Toreiz zinātnieki secināja, ka cilvēku populācijās ārpus Āfrikas ir konstatējami līdz 4% neandertāliešu gēnu. Jauns, izdevumā Molecular Biology and Evolution publicēts pētījums šo domu apstiprina, taču piejaukuma apjomu palielina līdz 9%.